Francijas līderis tikko kā parūpējies par īstu virtuālās vides «hitu», nolamājot par stulbeni kādu vīrieti, kurš atteicies viņam sniegt roku, jo nevēloties tikt «noķēzīts».
Francijas līderis tikko kā parūpējies par īstu virtuālās vides “hitu”, nolamājot par stulbeni kādu vīrieti, kurš atteicies viņam sniegt roku, jo nevēloties tikt “noķēzīts”.
Uz šā fona tā vien gribētos pašmāju mērogā pajautāt – par kādiem apdalītajiem savu elektorātu joprojām uzskata un kā to vismaz domās nodēvē politiskā elite? Pašreiz ir grūti iegūt pārliecību, ka sabiedrība spēj vai vismaz cenšas vēsu prātu apsvērt, kas ir kas politiskajā laukā. Un pārsteidz ne jau kādas sabiedrības daļas pārliecība – nacionāla vai liberāla, centriska vai utopiska –, bet gan masveidīgā gatavība kā apdullušām zivīm ķerties uz plikiem ilūziju āķiem.
Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas rezultāti, politiskās bezcerības apogejā pēc labākajiem vēstures kadru atkārtošanās paraugiem 6,4 procenti izjautāto vēlētāju jau tagad gatavi savas balsis atdot par kaķi maisā, proti, divu ideoloģiski atšķirīgu partiju atkritēju dzemdinātu, vēl embrija stadijā esošu politisko spēku.
Divi “oligarhu beigu” iezvanītāji jau skaidri – eiroparlamentārietis Ģirts Valdis Kristovskis, kuram piebiedrojusies jaunlaiku lāmā “augstpapēdenes” aplauzusī deputāte Sandra Kalniete. Neņemot vērā izbazūnētās klišejas par “demokrātiju” un vīzijas par iespējamo finansējumu no vietējo naftas baronu dividendēm, tas arī faktiski viss, kas par topošo partiju zināms.
Taču, lai gan pagātnē bijuši sāpīgi grābekļa kātu sitieni pa pieri, mūsu jautrie vēlētāji gatavi “vēlreiz noticēt” un kāpt tajās pašās lamatās, savu lētticību konvertējot par labu diviem politiskās elites atkritējiem. Tas diemžēl liek domāt, ka naivuma mūsu sabiedrībā ir tikpat daudz, cik pirms padsmit gadiem.
