Ainavu arhitekts nav tikai profesija, bet karuselim līdzīgs dzīvesveids.
Ainavu arhitekts nav tikai profesija, bet karuselim līdzīgs dzīvesveids
“Nevarētu iedomāties sev citu specialitāti! Man ir viss nepieciešamais – darbs ar datoru, svaigs gaiss un jauni cilvēki, lai neiesūnoju, jo katrs nākamais projekts prasa citu pieeju. Turklāt pati plānoju darba laiku, jo galvenais nav atsēdēt stundas birojā, bet pēc labākās sirdsapziņas izstrādāts un termiņā pabeigts uzdevums,” atklāj ainavu arhitekte Gunita Čepanone, ar visu būtību apliecinot, cik svarīgi cilvēkam dzīvē iekāpt pareizajās kurpēs. Vienīgi tās var viegli nest pāri stresam, fiziskām un emocionālām pūlēm, būšanām un nebūšanām, ko nākas piedzīvot ikvienā profesijā. Gunitai “kājās” ir jauni, vienkārši, gaumīgi, dārgi un ne līdz galam noformēti apavi, jo ainavu arhitekti Latvijā ir salīdzinoši neilgu laiku un specialitātē neiztikt bez mākslinieciskā skatījuma. Bet tās vērtība slēpjas izglītībā, ko G.Čepanone turpina doktorantūrā. Iespējams, jaunā speciāliste nākotnē pievērsīsies zinātnei, bet pašreiz viņa galvaspilsētas uzņēmumā SIA “P3”, kas cieši saistīta ar prestižo arhitektu biroju SIA “Nams”, pilda profesijas uzdevumus. “Ainavu arhitektam jādomā trīs līmeņos – kā teritorijā iekļaut ekonomiku, ekoloģiju un estētiku, bet tikpat svarīga ir arī funkcija,” raksturo Gunita, atklājot, ka aiz šiem vārdiem slēpjas prasme izpētīt teritoriju, novērtēt situāciju un sniegt tās attīstības priekšlikumus.
Jelgavā G.Čepanones profesionālo rokrakstu varēs manīt Zemgales Olimpiskā centra labiekārtošanā. “Gribu, lai objekts nelēktu ārā no apkārtējās vides. Piedāvāju izmantot Jelgavas apstādījumos jau raksturīgos puķu podus, bet mazās arhitektūras formas, ja izdosies, būs pilsētai kas jauns un neierasts. Šī teritorija ir plaša, taču daudzie laukumi to vizuāli sadala, tādēļ jāatrod elements, kas to vienotu,” atklāj ainavu arhitekte.
Zīmēšana no nulles
Ideja apgūt ainavu arhitektūru Gunitā nobrieda, mācoties 12. klasē. “Līdz tam populārākas izvēles bija kļūt par ārstu, jo mammai ir mediķa izglītība, vai veterinārārsti, jo man ļoti patika zirgi. Taču vienu dienu, kaplējot kāpostus, kā no skaidrām debesīm ienāca prātā ainavu arhitektūra. Siltumnīca, rozes, zeme – viss acu priekšā,” smejot atceras jaunā speciāliste. Kāpostos dzimusī ideja bija trāpījusi desmitniekā, tāpēc Gunita operatīvi iestājās Ulda Rogas zīmēšanas studijā, jo bez šīm prasmēm profesijā neiztikt. “Viņš man iemācīja zīmēt no nulles,” teic ainavu arhitekte, atklājot savu mērķtiecību, ko vajadzēja izmantot arī matemātikas kursos. Šiem diviem priekšmetiem bija liela loma, iestājoties Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), kaut ar cipariem un kalkulēšanu Gunita vēl joprojām ir uz “jūs”. Risinājumu atrast nav grūti: “Mērogu aprēķinos sokas vieglāk, ja tie vienkārši uzrakstīti uz lapiņas un piestiprināti redzamā vietā!”
Nebija viegli
Iespēju mācīties LLU Lauku inženieru fakultātes Ainavu arhitektūras un plānošanas studiju programmā bez maksas G.Čepanone izcīnīja spraigā konkursā. “Pamatstudijās gāja grūti. Ar specialitātes priekšmetiem bija viss kārtībā, bet ar fiziku un matemātiku – problēmas. Tiku cauri ar privātskolotāju palīdzību,” stāsta jaunā speciāliste, atklājot, ka ieliktie pamati krietni atvieglojuši studijas maģistrantūrā un doktorantūrā.
“Zinātniskā līmenī mani interesē viss, kas saistīts ar Zemgali. Protams, vienaldzīgu neatstāj Kurzeme ar Baltijas jūras piekrasti, Vidzemes pakalni un Latgales zilie ezeri, taču Zemgales plašais līdzenums man ir tuvāks. Diplomprojektu izstrādāju par savu dzimto Sesavas pagastu. Maģistra darbs, pētot Zemgales agroainavas vizuālo kvalitāti, bija krietni apjomīgāks. Tagad, strādājot pie promocijas darba, vēlos atrast risinājumu, kas intensīvās lauksaimniecības apstākļos ļautu saglabāt Zemgalei raksturīgo kultūrainavu mūsu nākamajām paaudzēm, pievēršot uzmanību ne tikai kultūrvēsturiskajam mantojumam, bet arī mūsdienu administratīvi teritoriālās reformas procesiem. Kaut esmu praktizējoša ainavu arhitekte, man zinātne šķiet tuvāka, jo patīk šķetināt vēsturi, pētīt faktus, procesus un mēģināt dot konkrētu problēmu risinājumus,” atzīst G.Čepanone.
Jācīnās par vietu
Ainavu arhitekts ir profesija, kuras nozīme vēl tikai rakstās ļaužu apziņā. Vajadzību pēc šiem speciālistiem apzinājušies arhitektu biroji, viņu darbību atbalsta un veicina būvvaldes un citas institūcijas, tomēr darbavietas ainavu arhitektiem klēpī nekrīt. “Godīgi sakot, piedāvājums ir lielāks nekā pieprasījums. Jāpacīnās, lai dabūtu vietu zem saules. Ja esi čīgātājs, specialitātē vari arī neko nesasniegt – vajag iet, ņemt, piedāvāt, darīt, plosīties un tikai tad iespējams gūt pozitīvas iemaņas,” atzīst Gunita. Šā iemesla dēļ daudzi ainavu arhitekti atraduši darbu citās jomās, kas ir pilnīgi nesaistītas ar specialitāti, taču tikpat daudzi pievērsušies radnieciskām profesijām – interjera dizainam, teritorijas plānošanai, vides zinātnei un arhitektūrai.
“Gandarījumu darbā sniedz fakts, ka aizbraucu un patīk, kad dzirdu labas atsauksmes un izdevies ielikt projektā, ko pati esmu vēlējusies. Strādājot birojā, ir grūtāk izpausties, jo, īstenojot savu ideju, jāņem vērā priekšnieks, pasūtītājs, kam vairāk interesē ekonomiskais izdevīgums, un desmitiem valstisku institūciju, kas diktē, kā, ko, kur un kādos apjomos “jāierakstās”. Beigās no sākotnējās idejas jaušamas tikai dažas kompozicionāli galvenās līnijas.
Šādās reizēs gadās, ka “neštimmē”. Piemēram, strādājot ar turkiem, sapratu – tikko atšķiras mentalitāte, tā arī gaume! Vēl ir grūti ar jaunbagātniekiem, kuri izbraukājuši pasauli, daudz redzējuši un to visu grib dabūt mazā zemes gabaliņā. Mūs gan mācīja, ka labāk atteikties no projektiem, kuros jādara tas, ko tu kā speciālists uzskati par nepareizu. Tomēr grūti atmest šādus darbus, jo negribas, lai salaiž vēl lielākā putrā. Tad nu ej, cīnies, ļauj sevi zākāt, un rezultāts atkarīgs tikai no tavas drosmes un nekaunības,” stāsta jaunā speciāliste. Viņa ainavu arhitektūrā iestājas par vienojošiem elementiem un kvalitatīvu telpas zaļās struktūras attīstību, nevis ekonomisko izdevīgumu. To nevajadzētu piemirst arī Jelgavai, kuras trumpis ir zaļās vides pieejamība un kur nu vēl zirgi pilsētas centrā!
Darbs ir vaļasprieks
“Ja kāds vēlas kļūt par ainavu arhitektu, viņam jāsaprot, ka tas nav tikai darbs, bet dzīvesveids. Specialitātē viss notiek un mainās ļoti strauji – nemitīgi jāseko līdzi un nedrīkst izkrist no aprites. Vai esi gatavs tam veltīt savu dzīvi?” jautā Gunita, atklājot, ka viņai darbs kļuvis arī par hobiju. “Birojā lielākoties sanāk strādāt ar sabiedriskajiem vai lielajiem dzīvojamo rajonu projektiem. Vakaros prāta atslodzei zīmēju haltūras, kas visbiežāk ir privātmāju dārza telpas. Lai arī projekti ir laikietilpīgi, tie ļauj brīvi izpausties, un tas man nozīmē ļoti daudz. Šajā specialitātē ir svarīgi atdoties darbam, saaugt ar to. Tā nav tikai profesija, bet savā veidā pat dzīves jēga,” atzīst ainavu arhitekte G.Čepanone.
