Kad aiz loga atspīd saule, šķiet, nedēļas nogalē neviena ziņa nav svarīgāka par to, ka ir taču pavasaris.
Kad aiz loga atspīd saule, šķiet, nedēļas nogalē neviena ziņa nav svarīgāka par to, ka ir taču pavasaris. Ja nu vienīgi vērts atgādināt, ka tieši pirms 47 gadiem no Baikonūras kosmodroma ceļu uz Zemes orbītu sāka pirmais kosmiskais kuģis, kurā atradās cilvēks. Šajā pašā dienā, izrādās, Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Arvīds Pelše ierosināja pirmā kosmonauta Jurija Gagarina vārdā pārdēvēt mūsu galvaspilsētu Rīgu. Dīvaini, no šodienas viedokļa raugoties, vai ne?
Varbūt kādam ir vēlēšanās lasīt par Saeimas deputātiem, kuri šonedēļ izkašķējās un tā arī nenolēma, kāda elektrostacija glābs Latviju no enerģētiskās krīzes? Varbūt ir interese, kāpēc tautas kalpi nespēja vienoties par rezolūciju Tibetas iedzīvotāju atbalstam. Bet varbūt rakstīt par to, ka deputāti konceptuāli atbalstīja Latvijas pievienošanos Lisabonas līgumam, kas izstrādāts izgāzušās ES Konstitūcijas vietā?
Bet varbūt tomēr ļaut vaļu vēlmei jūsmot par pavasari, sauli un pasaules atdzimšanu dzīvei, vasarai. Par putnu tūkstošu balsīm pieskandēto mežu un pļavām, par makšķerniekiem, kuri šodien Lielupes krastā cer noķert savu lielo vimbu. Par visu to, kas ikvienā rada to īpašo sajūtu – prieku dzīvot. Lai pašmāju un svešzemju politiķu sastrādātais paliek kaut kur neieslēgtajā radio vai televizorā. Lai viņi lemj pasaules un mūsu likteņus bez mums. Toties mēs atpūtīsimies un smelsimies spēkus jaunai nedēļai. Bet varbūt tiekamies kādā talkā?
