Viss, ko teiksiet, var tikt un tiks izmantots pret jums – dzīve pierādījusi, ka šāds princips darbojas ne vien kriminālprocesā, kad kārtējais aizdomās turētais tiek izdaiļots ar rokudzelžiem.Izrunāšanās mēdz atspēlēties arī augstiem kundziņiem, kas pārliecinoši un likuma rāmjos darbojas šaipus restēm, turklāt – likuma sargāšanas jomā. Pēc loģikas, ja reiz noteikts politiķis spējis iekļauties valdošās koalīcijas rindās un apņēmies ikdienā nēsāt ministra portfeli, viņam it kā būtu jāakceptē arī domubiedru postulāti. Cilvēcīgi gan mēdz gadīties citādi – vairākas īsā laikā pastrādātas neģēlības tieslietu ministram un bijušajam advokātam Gaidim Bērziņam likušas aizrunāties par augstākā soda mēra atcelšanas (ne)lietderību, un viņam piebalsojis arī iekšlietu kolēģis Mareks Segliņš, kas, pēc izteikumiem spriežot, sabiedrību no nelabojamiem salašņām labprāt atbrīvotu ar «mazāk eiropeiskiem» līdzekļiem un būtu gatavs šo jautājumu likt uz tautas balsošanu. Kungu cilvēcīgi saprotamie uzskati gan atdūrušies pret kādu problēmu – Latvija, izrādās, iestājusies humānisma apoloģētu brālībā, kas skaidrības labad tiek dēvēta par Eiropas Savienību, un tajā «nāvessods nepastāv, kas ir jāņem vērā».Ironiski, ka abi kungi pārstāv tos «proeiropeiskos» politiskos spēkus, kas savulaik pilnām mutēm katrā laikā bija gatavi aģitēt par pievienošanos minētajam blokam, no kā izrietēja bandītu dzīvību saudzēšana un iesaistīšanās attiecīgajā konvencijā. Tālejošā lēmuma «sausais atlikums» labi redzams – ģimenes spiestas uzturēt nebrīvē sēdošus savu apgādnieku slepkavas, kas cilvēktiesību ietvaros saskata perspektīvu uz pirmstermiņa atbrīvošanu vai vismaz reālu cerību pēdējo stundiņu piedzīvot par Briseles naudu izremontētā «eirokamerā».
