Pēdējā laikā bieži atklātībā parādās ziņas par vardarbības gadījumiem pret bērniem. Ticamākais, šobrīd neviens ar pilnu atbildību nepateiks, vai tas saistīts ar šādas izturēšanās strauju palielināšanos vai varbūt sabiedrība par to vairāk uzzina. Gan tāpēc, ka tiesībsargājošajos orgānos arvien atklātāk vēršas paši vardarbības upuri, radinieki un paziņas, gan tāpēc, ka šīs ziņas nāk arī no mediķiem, kuru aprūpē nonāk cietušie. Vienlaikus tomēr jāsecina, ka sabiedrība arī ieraujas pati savās problēmās. Redakcijā sociālie darbinieki sūdzējušies, ka viena lieta redzeslokā paturēt ģimeni, kurā vecāki piekopj antisociālu dzīvesveidu, bet pavisam cita – zināt par vardarbību pret bērniem ģimenē, kura līdz šim izcēlusies ar pozitīvu raksturojumu. Tāpēc neceļas roka viennozīmīgā nosodījumā rakstīt sašutuma pilnus vārdus par cilvēkiem «uz vietām», kas neredzēja, nebrīdināja un nenovērsa. Vēl jo vairāk izbrīna fakts, ka līdz nesenam laikam nekur tā pa īstam netika veidota informācijas datu bāze par jebkuras vardarbības faktu ģimenē, ieskaitot speciālistu atzīmes par tikai iespējamu vardarbību. Šādai informācijai, protams, jābūt pieejamai vienīgi atbilstošiem speciālistiem. Gan pašvaldībās, gan valsts iestādēs. Bet tādai datu bāzei ir jābūt. Starp citu, arī tādiem datiem, kas ļautu secināt, cik tad galu galā bērnu neapmeklē skolu. Līdz šim šādas informācijas pieejamība bija problemātiska.
