Rītdienas gaviļniece Sanita Samsone audzina meitiņu Keitu, kurai māmiņas vārdadienā apritēs astoņi mēneši
Sanita mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes 3. kursā (neklātienē), tāpēc domā izvēlēties grāmatvedes darbu. «Gribu būt biroja cilvēks. To zināju, jau iestājoties augstskolā,» teic gaviļniece. Uz studijām līdzi nākusi arī mazā Keita, ja tētis vai onkuļi nav varējuši mazo pieskatīt. Meitēns bijis kluss un mierīgs. Mammas lekcijās čučējis.Sanita ir sportiska un labprāt atsāktu basketbola treniņus. «Skatoties olimpiādi, pat sirsniņa ietrīcējās, gribējās ņemt bumbu un spēlēt. Kad mazā paaugsies, noteikti atkal uzspēlēšu,» spriež jauniete. Arī pagalmā nav sanācis pabumbot, jo jādarbojas ar mazo knīpu. Savukārt par meitiņas sportistes gaitām Sanita vēl nav izlēmusi – varbūt būs dejotāja, jo arī pašai gribējies dancot, tomēr priekšroka dota bumbas spēlei un peldēšanai. To viņa labprāt dara brīvajā laikā. Gaviļniecei ļoti tīk peldēt viļņos, savukārt baseina 25 metros varot labi «ieskrieties». «Kādreiz pat puišiem «liku iekšā»,» ar lepnumu atceras jelgavniece.Basketbolu viņa spēlē kopš otrās klases. Bet astotajā, nolēmusi trenēties cītīgāk, viņa devās uz Rīgu, tomēr pēc pāris gadiem saprata, ka profesionālais sports nav viņas aicinājums. «Man patīk to darīt sirdspriekam, nevis pārāk nopietni, kad pulksten sešos no rīta jāceļas un jāskrien «entie» kilometri,» stāsta Sanita. Gaviļniece sevi raksturo kā pūci, kas labprāt ilgāk paguļ no rītiem, bet vakaros pie miera var doties vēlu. Viņas raksturīgākās īpašības ir stūrgalvība, spītība, arī uzticība, mīļums un gādīgums. Kad mazā guļ, Sanitai patīk mierīgi pasēdēt pie televizora, bet vasarā – rušināties dārziņā. «Agrāk pļāvu tikai zālīti, bet šovasar sastādīju kartupeļus, burkānus, bietes. Lai bērnam viss dabīgs,» atklāj jaunā māmiņa. Padzīvojusi Rīgā, jauniete teic, ka labāk tomēr esot Jelgavā. «Tagad mitinos Tušķos. Ir svaigs gaiss. Varu izvest ārā meitiņu. Rīgā katrs pats par sevi. Šeit cilvēki šķiet solīdāki,» vērtē Sanita. Viņa stāsta, ka sākumā savs vārds neesot paticis. Sešpadsmit gados to domājusi mainīt, bet vēlāk iepaticies. No tā arī atvasināti daži mīļvārdiņi – Sanča, Sančito. Tā skanot mīļāk un tuvāk. Lai gan kādreiz lasījusi vārda nozīmi, viņa tam nepievērš uzmanību, jo uzskata – katrs cilvēks pats veido savu likteni.
