Makšķerējot butes, nav nepieciešams dārgs inventārs un izsmalcināta ēsma
Makšķerniekiem izveidojušies stabili noteiktas zivs sugas copes laiki. Pavasaros tās ir raudas un vimbas. Tad nāk posms, kad liela daļa copmaņu metas uz līņiem, pēc tam seko rudens butes. Šīs zivis gan var ķert visu gadu, tikai rudenī butes ir tuvāk krastam un izmēri sasniedz pat kilogramu. Pārsvarā jācopē jūrā, taču arī Rīgas jūras līcis nav vieta, kur butes būtu ar uguni meklējamas. Pārsvarā tās makšķerē ar gruntsmakšķerēm, uz āķa liekot balto zivju gabaliņus un krevetes. Var copēt arī uz naktstārpiem, bet to biežāk dara vasaras vidū, kad ir lielākas iespējas tikt pie zušiem, vimbām un brekšiem. Starp citu, arī taimiņi, laši vai mencas nav retums. Bušu copei ir tā priekšrocība, ka nav nepieciešams smalks inventārs.MakšķerkātiStandarta garums, lai copētu jūrā, ir no 3,60 līdz 4,5 metriem. Īsākos iespējams izmantot, ja jūra ir mierīga, savukārt garos liekam lietā, kad tur valda viļņi un vējš. Vēl garākiem makšķerkātiem ir tā priekšrocība – lai izdarītu tālu metienu, nav jāveic asas kustības ar kātu, bet gan, nedaudz iešūpojot, līgani palaiž vaļā auklu. Visieteicamākie ir saspraužamie jeb štekera kāti, jo to galvenā labā īpašība – neapšaubāmi ir izturīgāki nekā teleskopiskie makšķerkāti. Protams, atšķirība ir arī cenā, taču piekrītu teicienam, ka skopais maksā divreiz. Vēl nav gadījies redzēt nevienu copmani jūras krastā, kurš vestu līdzi tīru akas ūdeni un pēc copes, piemēram, teleskopisko kātu rūpīgi nomazgātu un no tā noslaucītu sīkās jūrmalas smiltiņas, kas neapšaubāmi, sastumjot šādu makšķeri kopā, skrāpē pārklājumu un tās saturošo materiālu. Savukārt štekerim, kas veikalos maksā tikai divreiz dārgāk, mūžs ir krietni ilgāks. Laika apstākļi nosaka izvēliCopei jūrā visbiežāk izmanto makšķerkātus ar 100 – 250 gramu testiem. Tautā tos sauc par karpu kātiem. Lielie testi nepieciešami, ja izmanto smagos svinus ar ūsiņām, kas tiek lietoti, ja jūra ir nemierīga. Lai ēsmu noturētu uz vietas, nepieciešami vismaz 125 grami. Šādos ekstrēmos apstākļos arī auklas resnumam jābūt vismaz 0,35 – 0,4 milimetru, jo svini ar ūsiņām viļņos mēdz ierakties jūras smiltīs, un tad, lai izkustinātu tos no vietas un izvilktu makšķeri ārā, nākas kādu brīdi uz auklas izturības rēķina kustināt tālāko galu un panākt, ka svins iznāk no smiltīm ārā. Šāda makšķere tiek lietota, ja jūrā ir spēcīgs pretvējš. Savukārt normālos apstākļos pilnībā pietiek ar 4,20 metru garu kātu un 60 – 80 gramu smagu visparastāko svina grimuli, vēlams ar tukšu vidu. Formas ļoti dažādas, un eksperimenta kārtā var noteikt, kas tajā vai citā brīdī noderīgāks. Sliktāk, ja pūš spēcīgs sānvējš. Makšķernieki jūrā to uzskata par bada vēju un nogaida labāku laiku. Kad gruntsmakšķere iemesta, to vajadzētu kaut kā nostiprināt, un dara to citādi, nekā copējot sauszemes ūdeņos. Parasti, jūrā makšķeri liek vertikāli un iestiprina dažāda veida konstrukcijās. Signalizatorus jūras copē neizmanto, citādi tie vējā un no viļņiem auklas radītajās makšķeres svārstībās nemitīgi signalizēs. Cope tiek vērota pēc spicītes. Spoles, auklas, āķi un vēl šis tas Parasti cenšos izmantot vidēja lieluma spoli, lai varētu uz tās uztīt vismaz 150 metru auklas. Nav nekādas nepieciešamības pirkt superdārgas, pilnīgi pietiek ar visvienkāršākajām grunteņu spolēm, kas veikalos maksā ap 25 latiem. Vienīgais, ko ieteiktu, atbraucot mājās, noņemt spoles no makšķerkāta un rūpīgi izskalot zem dušas. Šāda procedūra paildzinās tās mūžu. Un vēl – zinot, ka jūra var dāvāt arī kādu lielāku pārsteigumu par buti, ieteiktu pirkt spoles ar baitranera sistēmu. Tā, pareizi apejoties, pasargās no pavadiņas noraušanas, un, kas zina, ko jums nāksies likt mājās cienasta galdā, pateicoties šīm spolēm. Esmu veiksmīgi vilcis butes arī uz pirmā sēkļa, kur dziļums nebija lielāks par 25 centimetriem un turklāt bija pamatīgs pretvējš ar pieklājīgu vilni. Brīžiem šķita, ka sēkļa vietā starp viļņiem var redzēt pat smilti, un tomēr butes bija arī tur. Auklas krāsai nav nozīmes. Jūrā pīto auklu neieteiktu lietot viena iemesla dēļ. Bieži vien lielākās butes ķeras tieši diennakts tumšajā laikā. Tādos brīžos nereti neievēro, ka aukla apmetusi cilpu ap makšķeres spicītes galu, un, tā kā metieni parasti tiek izdarīti maksimāli spēcīgi, šādos brīžos nākas noklausīties, kā atskan nepatīkams, bet kaut kur dzirdēts sprakšķis. Jūsu pavadiņu sistēma aizlido un iekrīt patālu jūrā. Lūk, te ir atšķirība starp pīto un monofilo auklu, jo pītā ļoti baidās asu cirtienu, tā momentā ir pušu. Turpretī monofilā, pateicoties elastībai, daudzreiz šādu slodzi iztur un ļauj atpiņķerēt problēmu un bez liekām papildu siešanas darbībām turpināt copi. Āķi un to sistēmas Nekādu īpašo gudrību te nav. Sistēmas var siet paši vai nopirkt veikalos. Vienu gan nepieciešams likt aiz auss – jūrā ir pietiekami daudz dažādu drazu, akmeņu un visādu «ķērāju», kas bieži liks sistēmu atstāt sāļajam ūdenim sagraušanai. Tāpēc bez vismaz desmit gatavām sistēmām uz šādu copi nebraucu. Sistēmu cenas veikalos ir aptuveni 0,50 – 1,75 lati. Tās sastāv no divām līdz četrām pavadām, un āķu izmēri ir 1 – 8. Galvenokārt izmanto klasiskos liekumus ar pēc iespējas garākiem kātiem. Pats, piemēram, ņemu sarkanos, nedaudz izliektos zušu āķus. Pavadiņu resnums 0,3 – 0,4 milimetri. Neatņemama sastāvdaļa ir krāsainās pērlītes, ko uzver uz pavadiņas. To uzdevums ir piesaistīt butes uzmanību, un tas pierādījies vairākkārt. Jāatceras, ka butes ēsmu ierij ļoti dziļi un viņu kaulainās mutes nemaz tik viegli āķi neatdod. Līdz ar to uz copi līdzi jābūt šķērēm, pincetei un āķu izņēmējiem. Cope ar pludiņu Šo copes veidu izmanto ļoti reti. Iemesls saistīts ar jūras šūpošanos. Taču, ja izdodas ierasties uz copi, kad jūra ir apbrīnojami mierīga, noteikti ieteiktu šo veidu izmantot. No kātiem vislabāk derēs kāds rupjāks mačkāts vai fīders. Kātu garums 3,90 – 4,20 metru. Pluda kravnesība būs diezgan paliela, un tai vajadzētu sasniegt pat 20 gramu. Tādu vaglera tipa pludiņu var iemest pat 60 metru tālu. Liek slīdošo svinu un cenšas to noguldīt uz grunts. Copes brīdis labi redzams, jo pludiņš «aiziet» zibenīgi. Tas vienkārši pazūd, toties, kas par baudu ar 30 gramu mačkātu vilkt aptuveni kilogramu smagu buti, kura nepārtraukti cenšas «pielipt» smilšainajai gruntij! Turklāt, copējot ar pludiņmakšķeri, bute nepaspēj dziļi ierīt āķi.
