Publiskajā telpā pēkšņi visai plašu rezonansi izpelnījies valsts galvenās tarifu regulētājas Valentīnas Andrējevas sākumā it kā visai nevainīgais brīvā laika pavadīšanas veids – azartspēļu spēlēšana.Arī pati Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) vadītāja nenoliedz, ka jau piecus gadus mēdz regulāri iegrimt spēļu automātu krāsaino gaismu ņirboņā un to izdvesto elektroniski melodisko treļļu pasaulē. Paralēli ar šāda hobija publiskošanu atklājies, ka ekonomikas doktore Andrējevas kundze pēdējo gadu laikā pamanījusies dzīvot krietni pāri saviem līdzekļiem, turklāt plaisa starp nopelnīto, uzkrāto un faktiski notērēto šajā laikā pletusies arvien platāka. Turklāt milzu summas ierēdne aizņēmusies ar aizdomīgi izdevīgiem nosacījumiem – bez jebkādām ķīlām vai tamlīdzīgiem apgrūtinājumiem. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija jau atteikusies vērtēt, vai SPRK vadītājas amats ir savienojams ar kaislīgu, uz atkarības asmens balansējošu tieksmi piebāzt spēļu automātu nepiesātināmos vēderus, pārbaudes funkcijas uzkraujot ekonomikas ministram.Jāpiekrīt publiski izskanējušajam viedoklim, ka nekavējoties nepieciešams noskaidrot, kas ir tie pagaidām ēnā slēptie filantropi, kuri atļāvušies tādu greznību kā ievērojamu naudas līdzekļu aizdošana «uz godavārda» vai pat bez tā. Taču vēl vairāk sabiedrība būtu ieinteresēta, lai reizi par visām tiktu mainīta pilnīgi likumīgā, tomēr absurdā kārtība, kad regulators faktiski ir atkarīgs no uzņēmumiem, par kuru tarifu paaugstināšanu vai nepaaugstināšanu tas lemj, jo SPRK uztur… paši energoresursu «monstri» ar atskaitījumiem valsts nodevas veidā no savām naudas kaudzēm. Un summa galu galā sanāk visai ievērojama.Domājams, Latvijas energoresursu patērētājiem ir dziļi vienaldzīgi, cik Andrējevas kundze draudzīgi sadzīvo vai atzīmē iecelšanu amatā ar gāzes un citiem enerģētikas magnātiem, taču diezin vai viņiem ir vienaldzīga situācija, kad SPRK, kuras viena misija ir arī lietotāju un ražotāju interešu sabalansēšana, pēc būtības atrodas dziļā monopolu «kabatā».SPRK nefinansēšana no valsts budžeta tiek attaisnota ar līdzekļu ekonomiju, sak, re, cik labi, ka ir tādi turīgi uzņēmumi, kas var atļauties uzturēt veselu valsts struktūru ar vairāk nekā 80 darbiniekiem un miljonos mērāmu budžetu. Un tas jau nekas, ka ar šādu dažu miljonu «ekonomiju» faktiski ikviena valsts iedzīvotāja smagākie tēriņi tiek atstāti izlemšanai šaurā «domubiedru» lokā, kur pieeja tarifu paaugstināšanas prasītāju norādītajam pamatojumam dažkārt ne tuvu nav tik kritiska, kā varētu vēlēties, līdz ar to interešu sabalansēšana lielākoties notiek vienā gauži disbalansējošā virzienā. Varbūt nākamais solis būs valsts kabatas atslogošana, uzticot būvēt cietumus kādam kontrabandistu vai citu bandītu sindikātam vai nodokļu iekasēšanas struktūru atļaujot veidot privātam kantorim ar plašām pilnvarām un minimālu atskaitīšanās pienākumu? Cietumi mums būtu gluži kā pieczvaigžņu viesnīcas, tā ka vienā rāvienā «pārspļautu» visu Eiropu un valsts makā sataupītu simtiem miljonu latu.SPRK vēsā angļu mierā paziņojusi, ka Andrējevas hobijs spēlēt azartspēles skar tikai viņas privāto dzīvi un nekādā mērā nav saistāms ar profesionālo darbību. Līdzīgi taisnojas arī pati SPRK priekšniece. Taču, ja pēkšņi situācija mainītos tik dramatiski, ka tiešām valsts galvenajai tarifu regulatorei sanāktu uzsēsties uz azarta adatas, vai tiešām varam sagaidīt, ka viņa būtu pirmā, kas par to paziņotu sabiedrībai? Maz ticams. Vai daži labi monopoli vai citi veikli darboņi to pie izdevības neizmantotu savā labā? Tam var ticēt vēl mazāk. Tā ka aizbildināšanās ar privātumu te ir pilnīgi nevietā, jo runa nav tikai par «vienroču bandītu» raustīšanu, bet krietni plašākām iespējamām sekām.
