Kaut ministrija ziņo, ka daudz darījusi piena krīzes mazināšanā, lopkopji nespēj savilkt galus un domā par bankrotu
«Žēl, ka tagad nav aprīlis. Ja būtu, es sētu un audzētu ķirbjus un par savām govīm neraudātu, jo zinu, ka ķirbji piena biznesu izvilktu!» šķirstot dažādus žurnālus ar publikācijām par savu audzējumu, stāsta Glūdas pagasta zemnieku saimniecības «Lielbrūveri» pārvaldniece Zinta Vītiņa. Visa ģimene, kas arī ir vienīgie lopkopībā nodarbinātie, viņu mīļi sauc par mammu. «Ziņas» iepriekš rakstījušas gan par Vītiņu drosmi būvēt modernu piena māju, gan par bērnu panākumiem, piemēram, dēls Jānis 2005. gadā ieguva «Sējēja» balvu kā veiksmīgākais jaunais zemnieks. Taču nu jau kādu laiku mammas vaigs ir rūpju pilns – vēl pirms gada visa saime cerīgi lūkojās plaukstošajā piena biznesa nākotnē, bet pašlaik nākas domāt, kā bērnus palaist uz skolu. Pašizmaksa 25 santīmiLīdz pat šim gadam Vītiņus daudzi vairāk zināja kā pazīstamus ķirbju audzētājus. 2007. gada vasarā tie aizņēma pat piecus hektārus un saimniekošanā bija ievērojams balsts. Taču, redzot piena lopkopības straujo attīstību, ģimene nolēma, ka no oranžo ogu audzēšanas jāatsakās, jo bez papildu darbaspēka tik vai tā visu paveikt grūti. «Tagad par pienu kā bāzes cenu mums maksā 17 santīmu, ar augsto olbaltumvielu un tauku saturu varam izvilkt tos 18,8 santīmus par litru. Taču pašizmaksa ir 23 – 25 santīmi! Izslauc govis un domā, kur tu tagad ņemsi to naudu, ko piemaksāt. Bet ķirbju nav,» nopūšas Zintas kundze. Pirms gada par to pašu litru Vītiņiem kā bāzi maksāja 25 santīmus, par olbaltumu virs četriem procentiem un trekno pienu izdevās vēl dabūt piemaksas, turklāt degviela un citi resursi bija lētāki. Kad Pārtikas un veterinārā dienesta eksperti atbrauc uz «Lielbrūveru» saimniecību, viņi saka – tur ir tā, kā jābūt modernā lopu novietnē. Mūsdienīgu piena dzesētāju, piena vadu, slaukšanas zāli un citas iekārtas šogad izdevies sagādāt ar daļēju ES līdzfinansējumu, šopavasar 3. maijā viss nodots ekspluatācijā. Un šeit var minēt bargo salīdzinājumu – piena māja Vītiņiem izmaksāja 65 000 latu, bet kā atbalsta maksājumu viņi saņēma 18 tūkstošus latu. Arī tas šķita daudz, likās, ka ar darbu plaukstošā nozarē kredītu bankai izdosies atdot bez raizēm. Tomēr pašlaik, kaut būve uzcelta un visas 60 gotiņas (2004. gadā bija tikai viena, kā Zinta saka, hobijgovs) tur tiek slauktas, daļa telpu stāv tukšas. Modernajā virtuvē maltīti teļiem pagaidām gatavot nevar, arī veterinārārsta kabinetā nav pat galda.It kā vajadzētu būvēt mītni gotiņu ziemošanai, bet, kaut arī atbilstošs projekts jau sagatavots, Zinta uzskata – banka 335 000 latu kredītu nedos, kamēr piens maksās 17 santīmu. Ar visām iekārtām ferma izmaksātu virs 400 tūkstošiem, bet ES pēc uzbūvēšanas līdzfinansē vien 40 procentu. Tagad daļu piena devēju domāts izmitināt nojumē, vēl kādām būs jāziemo uz lauka, kur no salmu ruļļiem sagatavos tādas kā pagaidu mītnes aizvējam.Nozare pēc nozaresKad «Ziņas» jau posīsies prom, «Lielbrūveru» pagalmā iebrauks autobuss ar Zemkopības ministrijas organizētās reģionālās konferences dalībniekiem, kas pagājušajā piektdienā pulcējās Dobelē. Tur, atbildot uz piena lopkopju bažām par nozares nākotni, ministrijas pārstāvji nevarēja pat īsti izskaidrot, kur paliek starpība starp piena iepirkuma un pārdošanas cenu veikala plauktā. Ierēdņi vien mācējuši bilst, ka šo jautājumu pēta Konkurences padome. Tiklīdz zemnieki vēlējās sākt diskusijas un prasīja atbildes uz smagiem jautājumiem, reģionālā konference tika slēgta. «Tāpēc, ka tagad tikai viss sākas – piena nozare iet uz grunti, arī graudkopjiem neklājas viegli, daudz sāpīgu jautājumu!» secina Z.Vītiņa. Taču ministrija nevarot jaukties privātā biznesā, par ko uzskatāma piena kombinātu un zemnieku sadarbība.Kooperatīvos neesot labākPašlaik «Lielbrūveru» slaukums nonāk Rīgas Piena kombinātā, un Zintas kundze par šo pārstrādātāju teic tikai labus vārdus: «Mums ir lieliska sadarbība, jebkurā brīdī palīdzēs, var to vai ne!» Taču stāsts ir par 17 santīmiem. Nekāda izeja neesot arī lielie kooperatīvi. Tie par iestāšanos no Vītiņiem prasa 3000 latu, bet kur ņemt? It kā «Piena ceļš» iepērk par augstāko cenu valstī – 19 santīmiem. Bet arī šī situācija nav tik vienkārša – 1,6 santīmus no katra litra tas noņem par attālumu, kas veikts līdz saimniecībai. Kooperatīvs «Dzēse» no katra litra atskaita vēl 0,3 santīmus, lai «audzētu» katra zemnieka akciju/paju skaitu kooperatīvā. Savukārt kombināts no «Lielbrūveriem» gan par ceļu, gan analīzēm divas trīs reizes mēnesī prasa 7,30 latu. «Lūk, jūsu kooperatīvi! Man bez tiem pašlaik ir labāk,» saka Vītiņas kundze. Viņa pukojas par lielajiem tirgotājiem, kas pienu no pārstrādātājiem iepērk par 30 – 40 santīmiem, bet savos plauktos liek 65 santīmu cenu zīmi. «Staļina laikos to nosauktu par spekulāciju un tādu tirgotāju pieliktu pie sienas. Pie mums tas ir bizness!» Kādu redz risinājumuRunājot par izeju no it kā bezcerīgās situācijas, Z.Vītiņa kā pirmo atvieglojumu min to, ka banka nākusi pretī un kredīta pamatsummas atmaksu uz gadu atlikusi. «Tagad varēsim kaut kā izķepuroties, bet gada laikā mums jādubulto ganāmpulks, lai palielinātu ieņēmumus,» saka Vītiņu mamma. Pašlaik «Lielbrūveros» gotiņas baro ar lucernas skābbarību, ko saimnieki vērtē kā ļoti augstvērtīgu. Agrāk pirkta akciju sabiedrības «Tukuma straume» ražotā spēkbarība, kas bijusi ārkārtīgi vērtīga, jo «Lielbrūveri» vēl nesen lepojās ar vienu no valstī augstākajiem izslaukumiem – virs 8050 litriem no gotiņas gadā. Patlaban gan viņi iepērk lopbarības graudus, ko izbaro placinātus. Tā sanāk lētāk, sevišķi šoruden, un dārgā spēkbarība nebūtu rentabla. «Stāsts ir par to, kas vispār notiek Latvijā. Nupat bijām Polijā, tur katrā sētā ir vismaz piecas govis un zirgs. Pilsētiņas mazas, bet pie katras mājas ir skābbarības ruļļu kalni, kūtiņa un govis. Un ar tādiem sīkzemniekiem pilna Polija,» saka Zinta. Ko dara mūsu valsts? Zemkopības ministrijas un nozares ekspertu komentārus par piensaimniecībā paveikto kopš «piena kariem» pavasarī lasiet nākamotrdien lauku tematikai veltītajās lappusēs.
