Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa meklēšana un atjaunošana bija viens no spilgtākajiem atmodas laika notikumiem
Jelgavā ir divi Lāčplēši – jaunais un vecais. No vecā saglabājies fragments – rumpis bez galvas, kājām un rokām. Jaunais, kas ir vecā pieminekļa kopija, stāv tam paredzētajā vietā pie dzelzceļa stacijas. Tauta iet pie abiem. Jaunais piemineklis liecina par apņēmību, spītējot nežēlīgajam liktenim, stiprināt atjaunoto valsti. Savukārt vecā Lāčplēša pieminekļa fragmentam ir skaists stāsts par atmodu. Pliks prezidents ar šķēpu rokāsArī padomju laikos Lāčplēsis kā folkloras un mākslas tēls nekad netika noliegts. Skolās mācīja Andreja Pumpura eposu «Lāčplēsis», Raiņa lugu «Uguns un nakts», kas veidota pēc tā motīviem. Ogres rajonā bija slavens kolhozs «Lāčplēsis», arī dzelzceļa stacija «Lāčplēsis» Jelgavas – Krustpils līnijā. Tomēr drūmākajos Staļina diktatūras apstākļos 1949. gadā, kad jaunā okupācijas vara likvidēja kapus tagadējā Stacijas parka teritorijā, tika demontēts arī «baltgvardiem» (tā tika apzīmēti latviešu brīvības cīnītāji pret monarhista, var teikt, pat baltgvarda Bermonta karaspēku) veltītais Lāčplēša piemineklis. Kādā 1951. gada naktī tas pazuda. Toreizējais pilsētas komunālās saimniecības vadītājs Terjatņikovs, ļoti iespējams, bija saistīts ar šo likvidāciju. Kad 1988. gada maijā viņam jautāja: «Vai jūs toreiz sapratāt, kas tas bija par pieminekli?», Terjatņikovs atbildējis: «Jā, tas bija Latvijas prezidents, pliks ar šķēpu rokās.» (Intervija uzfilmēta kinorežisora Andra Rozenberga un operatora Kalvja Zalcmaņa veidotajā kinožurnālā «Padomju Latvija».) Jāpiebilst, ka piemineklis cieta arī deviņus gadus pirms pazušanas – nacistu okupācijas laikā. Toreiz tas tika «izskaistināts» (kā to pasniedza nacistu propaganda), nocērtot pie Lāčplēša kājām gulošo satriekto Melnā bruņinieka tēlu. Var stāvēt pretī mūzikas skolaiPadomju laikos par Lāčplēsi tauta runāja, centās apzināt vietu, kur tas paslēpts, rakstīja vēstules pieminekļa autoram tēlniekam Kārlim Jansonam. Kā atceras latviešu literatūras skolotāja Gunta Micāne, toreizējam mūzikas skolas direktoram bezbailīgam lietuvietim Arvīdam Tareilam bijusi doma Lāčplēsi izrakt un nolikt pretī skolai. Pastāvēja versija, ka piemineklis noslēpts kaut kur starp staciju un Sv.Jāņa baznīcu. Direktora mudināta, G.Micāne aizbraukusi uz Cēsīm pie tēlnieka K.Jansona. Viņš teicis: «Es esmu laimīgs, ka man ir kādas ziņas par šo pieminekli, un ir cerība, ka tas varētu būt saglabājies. Bet tagad to jautājumu nekustiniet. Vēl nav tas laiks.» Jāpiebilst, ka padomju laikā tēva Kārļa un dēla Andreja Jansonu tēlnieku darbnīcā pie dibensienas stāvēja Lāčplēša pieminekļa fotogrāfija vairāku kvadrātmetru lielumā. Skolotājai Micāne tāpat kā daudziem, kas dzīvojuši padomju laikos, licies, ka lielā impērija nevar tā vienkārši sagrūt. Viņa baidījusies par vienu, proti, lai neaiziet viņas paaudze, neatradusi Lāčplēsi. «Man nav neviena skolēna, nevienas klases, kam es nebūtu stāstījusi par šo pieminekli, ko savos pusaudzes gados redzēju un mīlēju,» atceras skolotāja. Avīze varēja palīdzēt1988. gada sākumā Latvijā vēl nebija Tautas frontes, lielo tautas manifestāciju, taču laiks bija mainījies. Padomju Savienība bija sākusi izvest karaspēku no Afganistānas. Latvijā brieda Radošo savienību plēnums, kas jūnija pirmajās dienās parāva vaļā slūžas patiesības straumei. 1. aprīlī ar vilcienu no Rīgas Jelgavā ieradās iesirms neliela auguma vīrs – celtniecības organizācijas «Latkolhozstroj» Tehniskā centra darbinieks Pēteris Korsaks, kas jau tolaik darbojās tautas atmodā un 1991. gadā Vecrīgā izveidoja unikālo Latvijas Fotogrāfijas muzeju. Dodoties uz Jelgavu, viņa somā bija dažas unikālas fotogrāfijas, tostarp tūlīt pēc kara četrdesmito gadu beigās Jelgavas skolnieka Edvīna Meijas uzņemtais Lāčplēsis. To viņam bija pagādājis Jelgavas fotokluba vadītājs Haralds Smilga. P.Korsaks tikās ar vairākiem vecajiem jelgavniekiem, piemēram, Lūciju Dlohi, kas, padomju laikā strādājot pārvaldes struktūrās, par pieminekļiem un kapiem zināja daudz. Taču kaut ko vairāk par zaudēto pieminekli viņam uzzināt neizdevās. Kad diena jau griezās uz vakara pusi, P.Korsaks iegāja laikraksta «Darba Uzvara» redakcijā, kur satika savu veco paziņu žurnālistu Gunti Krūmiņu. Abi vīri vienojās, ka avīze publicēs P.Korsaka rakstu, kurā viņš aicinās atsaukties jelgavniekus, kuriem kaut kas zināms par Lāčplēsi. Par to, ka raksts 23. aprīlī tiešām, turklāt nesagrozīts, tika publicēts, nopelni ir arī avīzes redaktoram, vēlākajam LR Augstākās Padomes deputātam, kurš balsoja par valsts neatkarību, Igoram Movelam. Iepazinās ar pusjelgavuAtceras Latvijas Tautas frontes līderis Imants Geidāns: «Pēc Pētera Korsaka raksta publicēšanas man daudzi zvanīja, un es pazinu pusjelgavu. Vieni kaut ko ieteica, citi kaut ko ziedoja, vēl citi organizēja. Tas bija ap 1. maiju, kad atsaucās divi cilvēki, kuri diezgan precīzi norādīja vietu Stacijas ielā, kur vajadzētu būt Lāčplēša piemineklim. Viņi bija redzējuši gan bedri, gan traktoru, kas tur Lāčplēsi iestūma un apbēra. Paši viņi pieminekļa atrakšanā, ko nolēmām veikt 8. maijā, nepiedalījās. Tajā dienā Latvijas Kultūras fonds un Vides aizsardzības klubs bija nolēmuši rīkot Vislatvijas kapu sakopšanas talku. Divatā mēs pieminekli atrakām, bet nevarējām pakustināt. Zvanījām uz muzeju un jautājām, ko darīt. Muzejnieki tūlīt atsaucās, atsaucās arī arhitekti. Pēc divdesmit gadiem grūti atcerēties visas notikušā detaļas. Taču zināms, ka Jelgavas muzejā tolaik strādāja vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Artūrs Račinskis, savukārt viņa brālis Arvīds Račinskis bija pilsētas galvenā arhitekta vietnieks. Vistiešākā atbildība par Lāčplēša izcelšanu no zemes un novietošanu pie muzeja pienācās pilsētas galvenajam arhitektam Kasparam Riekstiņam un toreizējai muzeja direktorei Līgai Melderei. Viņi pēc tam atskaitījās un arī saņēma rājienus no vietvaras, ar kuru, protams, nekas nebija saskaņots. Pusstundas darbsPieminekļa atdzimšana ilga apmēram pusstundu. Arhitekts A.Račinskis sazvanīja savu medību biedru Jāni Nekrašu, kurš strādāja Dienvidu elektriskajos tīklos par autoceltņa vadītāju. Viņš savukārt pasauca savu darbabiedru šoferi Gunāru Zauerhāgenu. Tātad daži vīri un tehniskais bruņojums – piecpadsmittonnīgs autoceltnis uz krievu automašīnas KamAZ bāzes un Austrumvācijā ražota kravas automašīna «Ifa». Trošu kabinātāji – I.Geidāns, A.Račinskis, varbūt vēl kāds patriots. Kā atceras A.Račinskis, baiļu nebija, gaisā juta atmodas pacēlumu, un tas mudināja rīkoties. Ap pusotra kilometra garajā ceļā līdz muzejam Lāčplēša vedējiem neviens nesekoja. Padomju drošībnieki – okšķeri – šo momentu neparedzēja. Tikpat ātri pie muzeja notika Lāčplēša pieminekļa fragmenta jeb Likteņakmens atklāšana. Kā stāsta L.Meldere, betona plāksnes, uz kurām novietoja pieminekļa fragmentu, tika paņemtas turpat blakus no kāda šķūņa. «Kad jau braucām prom, pie pieminekļa saka nākt cilvēki,» atceras J.Nekrašs. Brīdī vēlāk tur jau nogūla ziedi. Ir saglabāta sirdsAtceroties šo mēmo Likteņakmens atklāšanu, I.Geidāns min vienu kritisku brīdi. Proti, pie muzeja piebrauca toreizējais izpildkomitejas priekšsēdētājs Kalve un kāds no drošībnieku priekšniekiem. Trūkst informācijas par to, ko šie cilvēki domāja. Katrā ziņā prieku par notikušo viņi neizrādīja. Tieši tajā brīdī piemineklim apkārt sastāja skolēni. Tie bija rīdzinieki, tagadējās Juglas ģimnāzijas audzēkņi un viņu skolotāja jelgavniece G.Micāne. Skolēni paši bija saorganizējušies un atbraukuši uz Jelgavu. Stāsta G.Micāne: «Ieraugot no iznīcinātā pieminekļa atlikušo fragmentu, bērni bija ļoti satriekti. Skulptūrai nav galvas, rokas, redz šāvienu pēdas. Kad viena meitene nolika ziedus norautās galvas vietā, es apraudājos. Tad Kaspars Klapkalns teica: «Tas nekas, ka nav galvas, nav kreisās rokas, bet ir sirds. Lāčplēša sirds.» Man tajā brīdī bija liels gandarījums par to bērnu un klasi.» Par K.Klapkalnu var piebilst, ka viņš kļuvis par alpīnistu – astoņtūkstošnieku. Vēl tajā pašā 1988. gada 31. maijā toreizējā 4. vidusskolas direktora Andra Tomašūna vadībā sanāca Latvijas Kultūras fonda Jelgavas puzura paplašinātā sēde, kurā piedalījās arī P.Korsaks. Puzuris sprieda par A.Pumpura eposa «Lāčplēsis» simtgades atzīmēšanu, kā arī nolēma lūgt Jelgavas izpildkomiteju reabilitēt K.Jansona pieminekli. Pēc dažiem mēnešiem tā fragments aizceļoja uz Siļķēm – tēlnieku Jansonu dzimtas mājām pie Cēsīm. A.Jansons atjaunoja visus padomju varas iznīcinātos tēva radītos pieminekļus. Arī Lāčplēsi, kura jaunatklāšana Jelgavā bija lieli svētki. Paldies žurnālistei Ilzei Strengai par sadarbību raksta tapšanā.
