Anda Zīgule, LLU pasniedzēja, sporta ārste
Vairāk šoruden man ir labās lietas. Sācies mācību gads, studenti ļoti labi. Ar pirmo kursu atkal veicies, bet tas jau LLU raksturīgi, ka daudz studentu nāk no laukiem, no zemes – bez lieka uzpūsta pašvērtējuma. Ja kāds saka ko sliktu par jaunatni, tad es tā neesmu. Ļoti patīkami, labi audzināti ir jaunieši arī Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Vēl tagad esmu basketbola turnīra iespaidā, kas augusta beigās notika Igaunijā, Rakverē. No Jelgavas basketbola kluba «Zemgale» turp aizbrauca pilns lielais autobuss – piecas komandas –, un divreiz iekļuvām pirmajā trijniekā.Bet galvenā, man personīgi pozitīvā ziņa ir tā, ka nu jau divas nedēļas esmu ome. 5. septembrī meitas Indras un znota Jāņa ģimenē piedzima dēls Adriāns. Jaunajai vecmāmiņai ir svarīgi daudz ko pārvērtēt un noskaņoties, apdomāt, kā labāk ietekmēt puisēna izaugsmi. Ja runā par problemātisko, manuprāt, pašreizējā ekonomiskā krīze lielā mērā izrunāta. Ja Rīgas mēram ir astoņas sekretāres un pēkšņi kādai vairs nevar samaksāt algu, tā nav sabiedrības vairākuma problēma. Cīnīsimies, kā esam cīnījušies, un cerēsim, ka būs labi. Daudz zemāk noslīdēt diez vai iespējams.Liels satraukums man bija, noskatoties LNT ziņu sižetu par skolēnu sacensībām pirmās palīdzības sniegšanā, ko organizēja Sarkanais Krusts. To rīkotāji, šķiet, bija iedvesmojušies no slavenā Ceraukstes slepkavnieka Ivara Grantiņa noziegumiem. Pusaudžiem bija uzdots sniegt pirmo palīdzību meitenei, kurai pārgriezta rīkle. Citā vietā bija jānoņem no cilpas klasē pakāries skolēns. Tad jānomierina satrakojušies narkomāni, kas ar automašīnu notriekuši bērnu… Sarkanajā Krustā darbojas daudz cienījamu cilvēku, taču šoreiz pedagoģiskais darbs, sacensību organizēšana acīmredzot bija uzticēta cilvēkiem, kuri totāli nesaprot, kā būtu jāmāca, jādemonstrē šī ļoti svarīgā lieta – pirmās palīdzības sniegšana. Jāuzteic žurnālistu veikums tādas lietas celt gaismā. Tad vairāk iespējams cerēt, ka kaut kas līdzīgs neatkārtosies. Pati vadu pirmās palīdzības nodarbības tiem, kuri mācās autovadītāju kursos vai kārto ieroča nēsāšanas atļauju, arī tiem, kas šofera tiesības zaudējuši, braucot dzērumā. Tā tiešām ir sabiedrības problēma, ja, piemēram, Jāņos, kad pateikts, ka uz ceļiem pastiprināti dežurēs patruļas, tomēr noķer apmēram simts autovadītāju, kuri pārsnieguši atļauto promiļu daudzumu. Tātad šie cilvēki nekādi nevar atteikties no alkohola, kaut arī zina, ka, ļoti iespējams, viņus pieķers. Nupat valdībā izskanējušais Šlesera iebļāviens par desmitkāršotu sodu tiem, kuri pie stūres būs reibumā, manuprāt, ir populisms. Tikpat labi to var ieteikt simtkāršot. Cilvēkā jāieaudzina apziņa, ka dzērumā braukt ir noziegums neatkarīgi no tā, kāds par to pienākas sods. Audzināšana ir grūts, dažkārt nepateicīgs darbs. Taču ir brīnišķīgi, ja ir ko audzināt – ja dzimst bērni.
