Kopš 19. septembra galerijā «Suņu taka» iekārtota jauna izstāde. Tās autore ir galerijas vadītāja Ilona Drīliņa.
Viņa beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju un ieguvusi dizainera specialitāti, ar ko nodarbojas ikdienā. Kā māksliniece pati saka – kaut kur iekšā krājas un krājas iespaidi, līdz tie prasās realizēties. Tad tiek ņemts audekls vai papīrs, krāsas un rodas tas, ko ieraugām izstādē.I.Drīliņa tās sauc par grafikām. Viens darbs patiesi radies sietspiedes tehnikā, taču paši jaunākie, kas apvienoti ciklā un devuši arī izstādes nosaukumu «Septiņas dienas», tapuši uz audekla un tādēļ pietuvinās glezniecībai. Netiek gan izmantota ne tempera, ne akrils, ne eļļas, bet gan sietspiedes krāsa, ko ar rākelu (tā sauc rīku, ar kuru šajā tehnikā uz virsmas uzvelk krāsu) vai nu ieklāj fonu, vai arī uznes līnijas. Krāsu pilināšana pat latviešu glezniecībā nav jauna lieta, to izmantojuši, piemēram, Jānis Pauļuks un Boriss Bērziņš. I.Drīliņa neņem palīgos otu, kā to dara gleznotāji, bet jau minēto rākeli, no kura ļauj krāsai uz virsmas atstāt pēdas.Lai nu paliek atklāts jautājums, kādam mākslas veidam pieskaitīt viņas darbus. Būtiskākais tomēr ir tas, kas radies.Tā kā I.Drīliņa mācījusies laikā, kad par pedagogiem strādāja Tālivaldis Gaumigs un Pēteris Martinsons, viņu ietekmē arī veidojušies mākslinieces estētiskie uzskati un mākslas pamatprincipi. Viņas galvenais izteiksmes līdzeklis ir līnija. Tā vai nu lēni ritinās pāri laukumam, vai spēji šaujas uz vienu vai otru pusi, met kūleņus un veido apļus – kāds nu bijis noskaņojums. Agrākajos darbos, kas eksponēti izstādē Madonā (bijusi arī izstāde Jelgavas muzeja salonā), līnijas veido sarežģītus režģus. Šā gada veikumā nāk palīgā dažādu krāsu foni, kas līdz ar līnijām, kuras tagad tik biezi vairs nenoklāj laukumu, palīdz atklāt autores emocijas. I.Drīliņa teic, ka līnijas sabalsojas ar viņas sirdspukstiem. Droši vien tas ir visprecīzākais tēls tam, ar ko mēs sastopamies šajā izstādē, – autore atklāj visintīmākos pārdzīvojumus, kurus var uztvert, tikai noskaņojoties, skatītāja sirdspukstus mēģinot saskaņot ar mākslinieka noskaņojumu. Tad raisīsies asociācijas un varbūt pavērsies kāda slēpta pasaule, kas dienu drūzmā netiek pamanīta vai saredzēta. Vienaldzīgais vai dusmīgais še ieraudzīs tikai abstrakcijas un tūlīt noteiks – es arī tā varu. Diemžēl māksla ir arī emocionāla piepūle, līdzpārdzīvošana.Jaunā izstāde galerijā «Suņa taka» jelgavniekus iepazīstina ar vēl vienu akadēmiski izglītotu mākslinieku – mūsu pilsētas iedzīvotāju, par kura eksistenci nenojautām un kas veido mūsu pilsētas garīgo un fizisko vidi. Tas, manuprāt, ir šīs izstādes lielākais ieguvums.
