Flamenko ir dzīvesveids, pulsējošs ritmā, pašapziņā, lepnumā un arī traģikā.
«Flamenko ir deja, kas mani iedvesmo. Ar tās palīdzību varu izstāstīt visas jūtas – prieku, mīlestību, naidu un bēdas. Kad ir skumji (Cono!), eju uzdejot vai nodziedāt «por bulerias», un man paliek vieglāk. Kad priecīgi, dejoju rumbu. Es dzīvoju ar flamenko,» savu dvēseli atklāj Anna Dribas, kura atradusi sev tuvo un stipri pieķērusies spāniskajam. Tas ierakstījies viņas balsī, kustībās, tumšajās matu cirtās un brūnajās acīs, attieksmē un dzīves uztverē. «Māte stāsta, ka mums rados ir viens spānis mākslinieks – Huans de Ribass. Ļoti gribētu ar viņu iepazīties, bet nezinu, kur viņš ir,» atzīst meitene ar dienvidniecisko piederību, kas dzimusi un augusi Salaspilī, bet pazīstama arī Jelgavā. Jau divus gadus Raita Ašmaņa vadītajā bigbendā Anna dzied spāņu latino programmu, par ko ir ļoti priecīga. Kā nu ne: «Šī mūzika ir ļoti tuva manai dvēselei!» To palīdz īstenot meitenes skatuves partneris Aivars Konutis, mīļi saukts par «borroquito». «Arī viņam nav svešas spāņu dziesmas, ko no visas sirds izpildām koncertos!» pauž dziedātāja.Uz flamenko dzimteni – SpānijuAnna mūziku mīl kopš bērnības. «Visu mūžu esmu dziedājusi,» viņa teic, atklājot, ka mācījusies Salaspils Mūzikas skolā, bet aizraušanās ar flamenko, par ko jāpateicas skolotājai Ilzei Zariņai, notika pusaudzes gados. «Flamenko nav tikai deja, bet māksla, ko veido arī ģitārspēle un dziesma. Tas ir dzīvesveids,» skaidro ugunīgā meitene. Lai to spodrinātu un koptu, Anna ne tikai apguva spāņu valodu, bet arī devās uz šīs kaislīgās dejas dzimteni, kur Dienvidspānijas pilsētiņā Granadā mācoties pavadīja mēnesi. «Zināju, ka tur ir labi kursi, kur apgūt dejas, un tagad varu teikt, ka šī pilsēta ir tam ļoti piemērota, jo visa vide tāda – ej pa ielu, bet tur dzied, dejo, ritmiski sit plaukstas,» stāsta Anna, būdama no sirds pateicīga saviem Spānijas dziedāšanas un dejošanas skolotājiem Dāvidam Sorročem (David Sorroche) un Mari Karmenai Guerrero (Mari Carmen Gerrero).Iemācīto ikdienā uzreiz var likt lietā īpašos bāros (tablao), kur ierīkota neliela skatuvīte. Priekšnesumi pārsvarā domāti tūristiem, bet draugu pulkā durvis ciet, iekūpas kāda cigarete, kantaors sāk dziedājumu, un atdzīvojas deja. Dzīvot šeit un tagadLai kādā izteiksmē nemērītu flamenko dzimtenē pavadīto laiku, Anna atklāj, ka mājās pārvedusi bagātu un spilgtu pieredzi. «Man ļoti patīk spāņu tauta, jo cilvēki ir atklāti, vienmēr pasaka, ko domā, bet labsirdīgi. Tur iepazinos ar ļoti labiem dejotājiem. Viņi ir vienkārši, ar viņiem var brīvi izrunāties. Esam kļuvuši draugi, tāpēc aicināšu uz Latviju koncertēt,» stāsta meitene par savu sapņu zemi. «Tur neskopojas ar komplimentiem, vienkārši uz ielas var uzsaukt: «Lai dzīvo skaistas sievietes kā tu!» vai uzrunāt par skaistuli. Vai šeit to kāds pateiktu? Tas uzlabo garastāvokli. Reiz gājām kopā ar draudzeni, viens spānis runāja pa telefonu, uz brītiņu aprāvās un noteica: «Ole!» Tas ir vārds, ko izmanto arī flamenko, tas izsaka milzīgu sajūsmu,» stāsta Anna, ieskicējot vēl dažas šo tautu raksturojošas īpašības – pļāpību, daiļrunību un citu attieksmi pret laiku. «Spānijā neviens nesteidzas. Var nokavēt stundu un neuztraukties par to, jo dzīvo pēc principa – jādzīvo šodien, tagad, kas zina, kas būs rīt! Esmu daudz iemācījusies un kļuvusi gudrāka!»Gatava mācīt jelgavniekus«Es nevaru dzīvot bez flamenko un vēlos dejot kopā ar citiem, kaut varētu to darīt arī viena,» atzīst Anna, atklājot – lai gan deja prasa daudz treniņa, tā iemāca paklausīt sirdij. Tāpēc ugunīgā meitene ir gatava šajā mākslā vadīt arī jelgavniekus. Jau septembra nogalē Annas Dribas skola «Viva Flamenko» vērusi durvis kultūras namā «Rota», bet oktobra sākumā uz viņas vadīto pirmo nodarbību interesenti gaidīti biedrībā «Password» (deju stundas notiks Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas telpās). Vai latviešiem flamenko nebūs par karstu un grūtu? «Nē, mūsu cilvēkiem ļoti vajag uguni. Flamenko ir stipriem ļaudīm, kuri sevī nes liesmu. Tas izceļ domas un stiprina personību,» pārliecināta Anna, aicinādama domubiedrus. Ritms, deja un mūzika vispiemērotākā būs meitenēm no 15, 16 gadu vecuma un tālāk bez robežām. Vajag tikai kuplus, garus brunčus, jaciņu, kurpītes uz papēžiem un vēlēšanos, nosaka meitene, piekodinādama saausīties arī puišiem. Flamenko neiztikt bez vīrišķā!
