Nav jau visā jāseko eirokrātiem, tomēr savs racionāls grauds arvien ir atrodams. Lūk, kāds pamācošs stāsts no sūrā Eiropas Komisijas birokrāta dzīves.
Tā kā ikvienai ES dalībvalstij jāievēro kopējā likumdošana, eirokrāti uzmanīgi vēro, kā tas tiek pildīts. Tam Briselē nolīgta vesela ierēdņu – juristu – armija. Ja kāda dalībvalsts sadomājusi savu ES likumdošanas akta interpretāciju, Komisijas jurists to izvērtēs un, ja būs nepieciešamas, attiecīgo dalībvalsti iesūdzēs Eiropas Kopienu tiesā. Parasti tiesāšanās norisinās vairākās apelācijas instancēs un pārsūdzība (uzmanību!) tajās jāiesniedz ar sekundes precizitāti. Nokavēsi, tiesa to vērtēs kā piekrišanu dalībvalsts argumentācijai, un var izrādīties, ka kādas valsts interpretācija tādējādi radīs zināmu sajukumu kopējā ES likumdošanas sistēmā. Taču ne par to stāsts, pievērsīsimies tam, kādu nelāgu joku izspēlēja liktenis ar vienu no Eirokomisijas juristiem. Proti, sūtot apelācijas tiesai pārsūdzības pieteikumu, viņš kļūdījās un faksa aparātā dokumentu kaudzīti ielika otrādi. Ar labi paveikta darba sajūtu ierēdnis vēlu vakarā devās mājup, nepārliecinājies, ka tiešām viss kārtībā. Nepatīkams viņam bija nākamais rīts, jo no augstā tiesas nama atnāca izbrīnas pilns vēstījums – kāpēc atsūtījuši baltu lapu čupiņu, un tātad apelācija, protams, nokavēta. Komisija atzīta par zaudētāju.Juristu, kurš pieļāvis būtībā vien nejaušu kļūdu, atbrīvoja no darba bez apžēlošanas tiesībām. Tas pārdomām par pašu mājās – Latvijā – daudzkārt pieredzēto teātri, kādu spēlē nogrēkojušās amatpersonas, kad no viņām mēģina atbrīvoties. Dažreiz der pamācīties no Eiropas. Vai ne?
