Mazdārziņos vāc ražu, turpina celtniecības darbus un priecājas par vēl košo vasaras puķu skaistumu.
Rudens laukos un dārzos atnācis ar gatavu ābolu smaržu, plūmju nolīkušiem zariem, lapām, kas lielākoties vēl kautrīgi krāsojas un tikai pamazām atvadās no kokiem, un vēl pa kādam drosmīgam taurenim. Agrās rīta stundās pļavām par draudzeni un sargu uzmetas migla, bet mazdārziņos dūmu vērpetes paceļas ne vien no skursteņiem, bet arī žagaru čupiņām un citiem dedzināmiem atlikumiem. Komposta kaudzes briest ātrāk par kāpostgalvām, kuru dienas pie kaceniem jau skaitītas, jo no viena dārziņa malas tuvojas ar dārznieka kāju mīta lāpsta. Darāmā piemājas dārziņos netrūkst, tādēļ saulainā atvasarā pat nedēļas vidū kādreizējos vasarnīcu rajonos manāma rosība. Blakus tējas namiņam top jauna mājaKaut arī visapkārt tiek skandināts par ekonomisko krīzi un būvniecības tempu apsīkumu, dārzkopības sabiedrībā «Atpūta» nepilnu puskilometru no Jelgavas robežas aiz Baložu kapiem manāms, ka viens liek pamatus mājas piebūvei, cits savai ēkai ceļ otro stāvu, bet vēl kāds mājokli ķieģeli pa ķieģelim nesteidzīgi mūrē paša rokām. Tā dara arī Dāliju ielā sastaptais Ansis, kas ikdienā strādā par autobusa šoferi galvaspilsētā, bet brīvos brīžus aizvada dārzā, kas iekārtots, apvienojot divus standarta zemes pleķus, katru 600 kvadrātmetru platībā. Anša trešdiena aizritēja, no blokiem ceļot māju. Būvniecība lēni, bet pamatīgi virzās savu gaitu, un topošās mājas aprises jau labi manāmas. Taču dziļu prieku vīrieša runā nejūt – tikai pēc mirkļa uzzināsim, ka jaunajai būvei blakus augošās ābelītes tik drastiski apzāģētas ne bez iemesla. Zāģis izrādījies postažas glābējs, jo pērnruden tās krietni apskādējušas liesmas. Kopā ar sievu Vairu aizvadīto ziemu jau būtu pārlaiduši savā jaunuzceltajā koka mājā, bet ieceres izjauca ļaunprāšu pastrādātais. «Bija palikuši tikai iekšdarbi, ko ziemā domāju pabeigt. Kādā vakarā atvedu uz māju «Jotul» krāsniņu, bet, atbraucot no rīta, konstatēju – tās vairs nav. Ar policiju sākām dzīt pēdas vainīgajiem, bet kādā naktī tika nodedzināta māja,» Ansis atklāj, ka gada laikā likumsargi vainīgos tā arī nav noskaidrojuši. Zagļu mazdārziņu rajonā netrūkstot. Staigājot visādi dīkdieņi, arī iepriekš šis tas no jaunbūves zudis, piemēram, uz nakti atstāta urbjmašīna. Bet, ja nav nepārkāpjama žoga un asinskāru suņu, tādiem neģēļiem neko nepadarīs. Pašlaik ģimene domā, kā ziemu vēl pārlaist pilsētas dzīvoklī. Jau tagad pārņem neziņa un satraukums par sagaidāmajiem rēķiniem, bet līdz mājas pabeigšanai vēl kāds laiks. Ansis gribēja šogad uzcelt palielu siltumnīcu, bet līdzekļu pietika tikai karkasam. Skatīsies, kā būs nākamgad. Funkcionāls dārzs, kurā nav jāvergoTā par savu mājas apkaimi saka mediķe Maruta, kas, atgriezusies no maiņas darba, par spīti nogurumam, rosās zem plūmes, kuras augļi dāsni atkal sabiruši zālienā, tādēļ ātri nolasāmi. Kamēr sveicinām saimnieci, svešiniekus ziņkārīgi uzlūko kaķu pāris, kam vēlāk pievienosies arī trešais. «Baltā Ance ir no mūsu pilsētas dzīvokļa, nu jau 15 gadu veca, bet garspalvainos «persiešus» pirms kāda laika atveda dēls, kad viņa ģimenē piedzima bērni,» Maruta teic – nu jau pilsētas minkas pieraduši visu vasaru aizvadīt dārzā un nemaz nevar pateikt, ka sākumā pat īsti bedrīti nav gribējuši rakt savām «darīšanām». Uz dārzkopības sabiedrību «Atpūta», kas nu jau lēnām putot laukā (tādēļ mājai dots informatīvs nosaukums «Keiši», kas ir arī visas ģimenes uzvārds), Maruta ar kungu pārcēlās pirms četriem gadiem. Pārdevuši pilsētas dzīvokli, bez raizēm varēja uzbūvēt divstāvu mājiņu. Salīdzinoši lielajā platībā netālu no tās iekārtota jauka pirts ar kamīnu, kur ik sestdienu peras. Un tas patīk ne vien mājas saimniekiem, bet arī abiem dēliem ar ģimenēm. «Dārzu iekārtojām tā, lai šeit ērti justos bērni. Tādēļ ir plašs zāliens un nav bruģētu celiņu,» kundze stāsta, ka nupat desmit dienu pie viņas dzīvojies mazbērnu pulciņš. Viņu priekam iekārtota smilšu kaste, kas apsegta ar režģa vāku. Ja būtu monolīts dēļu vāks, zem tā ieviestos zirnekļi un citas radības, bet tādam sietam kaķi netiek cauri, taču saules stari smiltis dezinficē un vējš tām piekļūst. Lielākus un mazākus pleķīšus dārzā aizņem puķes, kas drosmīgi turpina priecēt gan dobēs, gan kastēs uz palodzēm. Neliela vieta ierādīta saknēm, lai no maija līdz rudenim kā našķi būtu savi kāposti, burkāni, dilles un zemenes. Tālākajā dārza stūrī uzcelts šķūnis, kas kalpo kā robeža un reizē ļauj aptvert, cik plaša un skaista ir teritorija ap Keišu mājām. «Mums ir funkcionāls, nevis daiļdārzs,» saka Maruta, rādot uz bluķīšiem, kas kā sēžamie pārvietojami gluži tāpat kā ķerra, kas piestādīta ar vasaras puķēm. «Vietas te daudz, var atpūsties vairāk nekā desmit cilvēku kompānija, tādēļ, kad atbrauc dēli ar draugiem, man šķiet ērti, ja pāris cilvēkiem ir iespēja aiziet izrunāties tālāk pie ķiršu rindas vai, ja gribas, atsevišķi pasēdēt kompānijā nostāk no citiem.» Nav uztraukuma par izbradātām puķu dobēm vai izmīdītu zālienu. Maruta zina teikt – lai dārzu tikai uzturētu, nedēļā tam jāvelta desmit stundu darba. Ja tik maz, tad laistīšana vai pļaušana var būt kā atpūta. Turpretī daiļdārzs prasa vismaz trīs stundu dienā, un tad darbā saguris cilvēks pie mājas spēj sajusties kā vergs.Arī šajā dārzā darāmā vēl pietiek – jānovāc vasaras puķes, ābelē vēl karājas Jāņu pušķis un krāšņi ziedošs bakopas pods, bet fuksijas drīz vien būs jāapgriež un jāliek ziemošanai. Un tas viss saimniekiem paveicams kā vaļasprieks.
