Paskatoties savā piezīmju grāmatiņā – kalendārā, šķiet, dzīve rit no dežūras līdz dežūrai.
Tās saskaitot, sanāk visai daudz. Galu galā kaut kas jānopelna, lai galus varētu savilkt kopā. Tāpēc nemaz tik vienkārši neizdodas izrauties kaut kur ārpus darba un mājas soļa. Pagājušo sestdien uzreiz pēc nakts dežūras man piedāvāja aizbraukt sēnēs. Piekritu, nedomādama ne mirkli, kaut arī nogurums bija liels. Pēc pavadītajām stundām mežā jutos atspirgusi gan fiziski, gan garīgi. Savukārt nākamajā dienā devos māsai talkā lasīt šāgada kartupeļu ražu. Atkal diena aizritējusi svaigā gaisā un patīkamā rudens saulītē. Šīs nedēļas vidū – trīs dežūras, no tām divas naktīs. Strādāju ārstniecības iestādē, kur pacientiem ir garīgās veselības problēmas, tāpēc medicīnas personālam arī psiholoģiski nav viegli. Par pamata slodzi saņemu 215 latu «uz papīra». Tas ir daudz vai maz, spriediet paši. Tāpēc pēc nakts dežūras vakar piekritu bez šaubīšanās doties līdzi kolēģiem uz Rīgu, lai kopā ar citiem medicīnas darbiniekiem, kā arī pedagogiem un policistiem pateiktu valdībai un politiķiem skaļu: «Pildiet solīto!» Daudzi bijām sapulcējušies pie valdības nama. Ar mums parunāties atnāca arī veselības ministrs Ivars Eglītis. Solīja, ka darīs, ko varēs. Viņš zina, kāda ir patiesā situācija ar mediķu algām, jo pats daudzus gadus bijis slimnīcas vadītājs. Bet vai viņam izdosies? Par to gan neesmu pārliecināta. Ja veselības finansējums būtu piesaistīts iekšzemes kopproduktam, kā tas izdarīts ar aizsardzības budžetu, būtu cita lieta. Taču tagad iznāk, ka armijai visu esam nodrošinājuši, bet ar veselību problēmas… Patiesībā nezinām, vai rīt pašam nevajadzēs lūgt mediķu palīdzību. No tā neviens nav pasargāts. Esmu nonākusi situācijā, kādā atrados pirms 12 gadiem, kad sāku strādāt slimnīcā. Arī tobrīd bija spiedīgi materiālie apstākļi. Tagad gan mana dzīve, gan dārdzības celšanās temps apmetis loku. Būs grūti šoziem samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Mana vecākā meita, kura jau piekto gadu strādā un dzīvo ārvalstīs, šopavasar bija nolēmusi atgriezties mājās. Atbrauca, padzīvoja kādu laiciņu un devās atpakaļ – tur, smagi strādājot, iespējams nopelnīt, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Šeit to nevar izdarīt. Ko lai es viņai atbildu?
