Šķiet, katrs vēlas iegūt reputāciju – «Pateicīgais». Tam, kurš ir nepateicīgs, var gadīties, ka tāpat vien tukšajās rokās nekas netiek ielikts. Varbūt pat liegts padoms, labvēlība, atbalsts, smaids…Būt pateicīgam par devumu – tā ir absolūti normāla lieta, kurai atklāti jāizpaužas attiecībās ar līdzcilvēkiem! Bet! Cik gan bieži no mūsu mutēm vai sirdīm izskan pateicība Visuma Radītājam? Vai tad ne ar Viņa ziņu uz virtuves galda uzliekam maizi!? Vai ne Dievam pienākas pateicība, ka esam ģērbušies, paēduši, strādājam, mācāmies, dzīvojam tieši šajā laikā un vietā…Jau no seniem laikiem daļa cilvēku ir svinējuši Pļaujas jeb Ražas svētkus! Tie saukti arī par Pateicības svētkiem! Kad rudenī zemkopis redz sava darba augļus, viņš saprot un atzīst, ka viss nav nācis tikai ar paša pūlēm un darbu vien. Bija viens, kas deva sauli, rasu, lietu, auglīgu gaisu, deva dzīvības spēku katram asniņam un vārpai. Un ticīgs cilvēks tur saskata Dieva svētību. Šī iespēja dzīvot sadarbībā ar Dievu ir Pļaujas svētku dziļākais prieka iemesls. Protams, ne jau tikai vienreiz gadā jāpateicas Dievam – katra diena, kurā pamostamies un spējam elpot, ir mums jauna iespēja! Iespēja strādāt, tuvoties Dievam, labot kļūdas, sēt un pļaut… Gan pagātnē, gan tagadnē cilvēki vienmēr bijuši skubināmi būt pateicīgiem. Mēs esam spējīgi ar prieku saņemt un tomēr tik vienaldzīgi attiekties pret devēju vai labvēli. Mācīsimies un centīsimies izrādīt un izteikt pateicību mums tuviem cilvēkiem, uzticamiem draugiem, palīgiem, atbalstītājiem… Mācīsimies un centīsimies izpaust mūsu pateicību Dievam – zemes un debess radītājam, Tēvam, kas mums neliedz svētības, veiksmes un palīdzības! Andris Jūrmalis, Jelgavas baptistu draudzes mācītājs
