Voldemārs Elmārs Linde nepagāja garām eposa varoņa akmenim septiņdesmito gadu beigās
Pēc «Novadiņā» publicētā raksta par to, kā atrasts vecā Lāčplēša pieminekļa fragments, redakcijā vērsās medmāsa Lauma Linde. «Es gribu pateikt, ka 1989. gada pavasarī Lāčplēša sirds tika uzieta citādi. To neuzrādīja cilvēki, kuriem bija kāda saistība ar pieminekļa nogāšanu 1951. gadā, bet gan mans vīrs,» stāstīja redakcijas viesņa. Nereti gadās, ka cilvēki, kuri paveikuši ko labu, īpaši nevēlas, lai viņus par to ievēro. Tā arī savulaik ēnā palika Vilnis Linde, kurš tagad nolēmis atklāt savu stāstu par atmodas sākumā Jelgavai tik zīmīgo notikumu. Okupācijas varas nežēlība pret tēvu Vilnis un viņa vecākais brālis Voldemārs Elmārs (ģimenē viņu parasti sauca otrajā vārdā) piedzima Jelgavā (viens 1937., otrs 1940. gadā). Vecāki bija Hercoga Pētera ģimnāzijas darbinieki: māte – apkopēja, tēvs – skolas saimnieks. Ģimene dzīvoja divstāvu namā blakus ģimnāzijai. Turpat tajā laikā mitinājās arī nākamā lielā aktrise Elza Radziņa. 1944. gada vasaras kaujās šo māju nopostīja, un iznāk savādi, ka tagad tajā vietā stāv vecā Lāčplēša sirds. Kara laika bērnība abiem brāļiem pagāja pie radiem Valgundes pusē. 1945. gada janvārī čeka arestēja tēvu Jāni Voldemāru Lindi. Iemesls pilnīgi absurds – «sazināšanās ar kontrrevolucionāru valsti». V.Linde domā, ka padomju okupācijas varas nežēlība pret tēvu vērsās tāpēc, ka viņš bija aizsargs. Tēvu aizvedot, māte ar abiem dēliem palika viena. Viņa turpināja strādāt vecajā darbavietā, kas tagad bija pārveidota par 1. vidusskolu. Diemžēl jau pēc gada tēvs J.V.Linde lēģerī Krievijas ziemeļos Arhangeļskas apgabalā mira. Jauns stiprs cilvēks nenodzīvoja līdz četrdesmit gadu vecumam. Atradums pie jaunās mājasVilnis atceras, ka, būdams puika, redzējis veco Lāčplēša pieminekli. Tā pakājē bez kādas bijības sēdējušas pa dzelzceļu no Krievijas iebraukušās maišelnieces, kuras Latvijā pie saimniekiem lūkoja sadabūt pārtiku. Pēc obligātā karadienesta Elmārs sāka strādāt dzelzceļā. Sākumā par krāsotāju, vēlāk par vagonu sastādītāju un dispečeru. Vilnis izvēlējās darbu ģeologu uzņēmumā, kas veica dziļurbumus – raka artēziskās akas. Taču astoņdesmito gadu sākumā viņš pārgāja strādāt uz Ozolnieku remonta mehānisko rūpnīcu. Tajā pašā laikā Elmāra ģimene bija saņēmusi labiekārtotu dzīvokli Zirgu ielā 9b. Apskatot jaunās mājvietas apkārtni, viņš ievēroja Lāčplēša pieminekļa fragmentu, kas gulēja «uz mutes» nelielā ieplakā blakus izvietotā bērnudārza teritorijā, kuru no mājas atdalīja caurumots drāšu žogs. Kādās ģimenes viesībās par savu atradumu Elmārs teica: «Man liekas, ka es zinu, kur ir Lāčplēsis.» Pēc brīža viņš kopā ar Vilni un sievastēvu Imantu Auziņu cēlās no galda un devās pie Elmāra norādītā akmens. «Ir vai nav?» vīri sprieda. Skaidrību ievieš grāmataŠo jautājumu Vilnis vēlāk savā darbavietā rūpnīcā Ozolniekos risināja ar kolēģi Frici Gruntmani, kuru esam aprakstījuši «Novadiņā». Karš izspēlēja ar šo vīru savādu joku – frontē viņš neilgi tika uzskatīts par bezvēsts pazudušu, tādējādi F.Gruntmaņa vārds nonācis kritušo sarakstā Lestenes brāļu kapos. Taču vecais leģionārs vēl šobaltdien dzīvo un kopj savu dārziņu Ozolniekos, un viņam saglabājusies trīsdesmitajos gados dāvinātā grāmata «Dzintarzeme dzimtene» (izdevēji Šlejiņi), tajā starp Latvijas ievērojamāko vietu aprakstiem bija publicēta Jelgavas atbrīvotāju pieminekļa fotogrāfija. Brāļi salīdzināja atrasto pieminekļa fragmentu ar fotogrāfiju un aprakstu. Viņi secināja, ka smalkgraudainais pelēkā granīta veidojums tiešām ir īstais. Taču tas notika vēl tikai astoņdesmito gadu sākumā, un akmens palika guļot turpat, kur bijis. Pēc darbabiedru pamudinājumaKad 1989. gada aprīlī atmodas darbinieks Pēteris Korsaks Jelgavas laikrakstā «Darba Uzvara» publicēja aicinājumu jelgavniekiem sniegt ziņas par pieminekļa atrašanās vietu, V.E.Linde diemžēl vairs nebija šajā saulē. Viņš gāja bojā nelaimes gadījumā darbavietā dzelzceļa stacijā 1985. gada aukstajā ziemā. Kolēģu mudināts, Vilnis nolēma piezvanīt Imantam Geidānam, kura telefona numurs bija norādīts avīzes rakstā. Taču vispirms viņš aizgāja uz veco vietu pie brāļa mājas. Akmeni tur vairs neredzēja. «Ja es Lāčplēsi tajā vietā nebūtu redzējis astoņdesmito gadu sākumā, iespējams, to neatrastu. Taču, vērīgāk ieskatoties, atskārtu, ka tā nelielā ieplaka, kur gulēja akmens, pielīdzināta ar izdedžiem (turpat netālu bija katlumāja) un grunti. Paraugoties vēl uzmanīgāk, pamanīju mazliet virs zemes izcēlušos Lāčplēša rokas augšdelmu,» atceras V.Linde. 1989. gada 8. maija rītā I.Geidāns un V.Linde tikās pie autobusu pieturas, kas atrodas Stacijas un Pasta (tolaik Komjaunatnes) ielas stūrī. Vilnis piebrauca ar savu veco «erempreisu». Imants ar nez kur sadabūtu lāpstu pie autobusa pieturas stāvošo mazdārziņu īpašnieku vidū īpaši neizcēlās. Taču abi nojauta, kurš ir kurš. Pēc tam bija stundas darbs, līdz Lāčplēša sirdi atraka. Tālākais stāsts par pieminekļa ātro novietošanu pie muzeja un iegrāmatošanu tā eksponātos jau zināms. Kā Lāčplēša sirds nonāca dzelzceļnieku bērnudārza teritorijā? V.Linde domā – tas bija tādēļ, ka pie Stacijas un Pasta ielas krustojuma metrus simts no vietas, kur atradās Lāčplēsis, pēckara laikā bija ierīkota akmeņu maltuve. Tur, ļoti iespējams, tika sastrādāts šis piemineklis. Taču krūtis jeb Lāčplēša sirds, kas bija par lielu, lai to iedabūtu mašīnas rīklē, nolikta kaut kur malā. Pirms septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem gadiem, kad šo apkaimi sāka apbūvēt, zemē gulošo Lāčplēsi varēja arī nepamanīt. Tiesa, daudz netrūka, lai tas tiktu apbērts un pazustu no acīm. Tomēr izdevās labi.
