Edgars Liepiņš, LLU profesors, Pārtikas un vides higiēnas institūta direktors
Gatavosimies mīļdzīvnieku olimpiādei! Aicinu atbalstīt šo spārnoto ideju, ko Veterinārmedicīnas fakultātes 1. kursa studenti cēla priekšā tradicionālajos Azemitologa svētkos. Tur, šķiet, jau 37. reizi tēloju šo simbolisko zinību vīru, kurš ik gadu atbrauc sveikt studentijas jaunos pavalstniekus. Tajā pašā laikā esmu arī veterinārmediķu pirmā kursa «opītis». Proti, fakultātē ir tāda kārtība, ka rotācijas veidā par pirmo kursu uzņemas rūpes viens no trim fakultātes institūtiem. Šogad tas iekrita Pārtikas un vides higiēnas institūtam. Mūsdienās daudzās augstskolās tādu kursa kuratoru, kādi bija padomju laikos, vairs nav. Katrs students rūpējas pats par sevi. Taču Veterinārmedicīnas fakultātē šī kārtība vēl joprojām atzīta par labu. Priecājos, ka mūsu pirmais kurss izceļas ar darbīgumu. Uzņēmām 67 jauniešus – piecdesmit mācīsies par budžeta līdzekļiem, bet 17 – par daļēju maksu, kas mūsu fakultātē ir augstākā LLU – 1800 latu gadā. Šī summa diezgan iespaidīgi liecina, ka vēlēšanās studēt ir ļoti nopietna. Kas attiecas uz zinātni (patlaban vadu septiņus zinātniskos projektus), situācija ir draudīga. Ja tagadējās taupības apstākļos noņems naudu zinātnes grantiem, tas ir traģiski doktorantūrai, maģistrantūrai, kurai nav cita finansējuma.Runājot par sabiedrisko dzīvi, esmu saņēmis ielūgumu no Jelgavas pašvaldības aģentūras «Kultūra» uz Ādolfa Alunāna 160 gadu jubilejas svētkiem. Tas priecē sirdi, jo savulaik Alunāna Jelgavas tautas teātrī esmu nospēlējis desmitiem lomu un deviņdesmito gadu sākumā pat biju izraudzīts par teātra padomes priekšsēdētāju. Šajā statusā kopā ar režisori Lūciju Ņefedovu reiz bijām uzaicināti apskatīt kinoteātri «Zemgale», kurā filmas vairs nerādīja. Tolaik mēs nešaubīgi iestājāmies par to, ka ēku vajag nodot Jelgavas teātrim. Šķiet, neviens nebija pret, taču līdzekļu trūkuma dēļ nekas nemainījās. Tagad naudas pašvaldībai ir vairāk, bet kino atdots privātīpašniekam, un teātrim vietas pietrūkst. Biznesa centrs vecā kino vietā, manuprāt, neiederas. Nedēļas nogalēs parasti saimniekoju dzimtas īpašumā Upītēs, Vidzemē pie Sietiņieža. Tur darba netrūkst, vēl nav novākti kartupeļi. Domājot par lauksaimniecību, man diemžēl ir sajūta, ka valsts politika vērsta uz lēnu, bet neatlaidīgu tās gremdēšanu. Es nekad nesamierināšos ar cukura nozares likvidēšanu, jo Lietuvā tā tika saglabāta. Latvijā samazinās ar graudaugiem un sakņu kultūrām aizņemtās platības, produktīvo lopu skaits. Sāpīgi skatīties uz aizaugušajiem laukiem, kas agrāk taču deva ražu. Zemgalē to nemana. Te ir auglīga zeme, līdzenums, kur ērti izmantot lieljaudas tehniku. Bet kad atdzims Latgale, arī no Rīgas attālā Vidzeme? Nekad? Brīnos, ka šogad Lauksaimniecības fakultātē uzņemti sešdesmit studentu. Jaunieši tomēr perspektīvi redz.
