Ko vajadzētu un ko nevajadzētu rādīt Latvijas sabiedriskajai televīzijai (LTV)?
Dzirdēju definīciju: «Sabiedriskajai televīzijai jābūt maksātspējīgā segmenta vajadzību apmierināšanas līdzeklim.» Patlaban jebkura oriģinalitāte sabiedriskās TV misijas definējumos ir vērā ņemama, jo LTV joprojām maļas starp diviem dzirnakmeņiem. No vienas puses, ir kaut kāda nacionālā pasūtījuma misija, no otras – bikstīšana, ka LTV reitingos atpaliek no komerctelevīzijām. No vienas puses, ir valsts budžets, no otras – cīkstēšanās reklāmas tirgū ar tām pašām komerctelevīzijām.Kamēr vieni apgalvo, ka LTV nav ko skatīties, tikmēr liela sabiedrības daļa teiks, ka tieši LTV joprojām ir labākās filmas un raidījumi, lai gan kopumā programmā ir problēmas. Šis ir tas trumpis, tā tradīcija, kuru LTV vajadzētu ievērot, izkopt un attīstīt. Tajā pašā laikā, ieejot LTV augstceltnē, vizuāli jūt iestagnējušus septiņdesmitos gadus. Cik tas manāms tehnikā un tehnoloģijās, lēmumu pieņemšanas elastīgumā un citos organizatoriskajos jautājumos, lai paliek dziļākas izpratnes lietpratēju kompetencē. Viens ir skaidrs – jāmainās. Bet kurā virzienā?Gribu vērst uzmanību uz atsevišķām manipulatīvām konstrukcijām diskusijās par LTV virzību.Kāda jēga misijai, ja raidījumus neviens neskatās? Vispārīgi grūti apšaubāma konstrukcija. Skaidrs, ka raidījumam nepieciešami skatītāji. Tikai jautājums – ar ko viņus piesaistīt? Un cik liels ir skaits, kad varētu teikt «pietiekami»?Ar izklaidi ātrāk un lētāk piesaistīt skatītājus. No fiksā biznesa viedokļa tas ir vispareizākais piegājiens. Nopietnās programmas prasa daudz lielākus resursus, lai radītu kvalitatīvu produktu, piesaistītu jaunus skatītājus. Maz cerību, ka pie izklaides radinātie vienā brīdī varētu mesties skatīties nopietnos raidījumus un filmas. Viņi vairāk meklējami tajā grupā, kas no TV kā medija novērsusies vai ir ļoti izvēlīgi. Te ir līdzība ar mēģinājumu britu tūristu starp dzeršanu un čurāšanu pievērst latviešu gara bagātībām. Maza varbūtība, ka izdosies. Jāmeklē citas potenciālo tūristu grupas.Ir vēl viena manipulatīva konstrukcija: piesaistīsim ar izklaidi, tad iebarosim arī kultūru un zinātni. Nē, tas pats britu tūrista variants. Šim domu gājienam ir sava biznesa konstrukcija: ar izklaidēm nopelnīsim naudu, lai varam veidot nopietnas programmas. Nē, tā veiksmīgs bizness nerullē. Arī kravu pārvadājumu bizness saies tūtā, ja uz tā rēķina mēģinās balstīt pasažieru pārvadājumus. Rezultātā būs ne šis, ne tas. Tādā gadījumā LTV riskētu pārgrupēt resursus uz jomām, kur citiem jau ir līdzšinējo iestrāžu priekšrocības. Turklāt komerctelevīzijas teiks: jūs paņemat budžetu kā handikapu negodīgai konkurencei ar komerctelevīzijām, ja reiz gribat iesaistīties mūsu tirgus un satura konkurencē. Kāpēc gan komerctelevīzijām arī neprasīt valsts budžetu vai abonentmaksu, ja sabiedriskā televīzija virzītos uz komerciālajām nišām?Par skatīšanās reitingiem. Lai nebūtu spekulācijas, kas ir daudz, kas maz, varbūt jānosaka kādi izmērāmi kritēriji. Piemēram, Igaunijas sabiedriskā TV uzskata par panākumu, ja var «paņemt» desmit procentu no visiem, kas tajā brīdī skatās TV. Bet viņi neiesaistās reklāmas tirgū. Pretējā gadījumā, protams, tirgus pātaga dzītu reitingu koka virsotnē.Reitingu novērtējums arī būtu novērtējams punktā starp divām galējībām. Viena – galvenais, lai maksimāli daudz skatās vienalga kādus raidījumus. Otra – sabiedriski nozīmīgi jautājumi ar vienalga cik skatītājiem. Vai, piemēram, ja šodien zinātnisku vai kultūras raidījumu vēlas skatīties aptuveni 40 000 cilvēku, tam jāatvēl labs raidlaiks? No reitingu viedokļa tas ir neliels skaits. Taču ir cerība, ka labā laikā redzams raidījums, kurš ir kvalitatīvs un ar pašreklāmu, pāris gados skatītāju daudzumu var trīskāršot. No biznesa viedokļa tas nebūtu prātīgs solis. No sabiedrības ilgtspējīgas attīstības perspektīvas – pavisam cits skatījums.Vācijas sabiedriskās televīzijas ARD un ZDF visskatāmākajos laikos atļaujas rādīt ļoti nopietnas lietas, kas ir tālu no izklaides vieglās piesaistes valgiem. Oponenti teiks – bet tās ir kvalitatīvas. Piekrītu. Tās prasa labas investīcijas, lai kāds šos raidījumus arī skatītos. Katram sava patiesība. Katram kokam divi gali. Tā ir nozīmīga diskusija un plašākas sabiedriskās nozīmes vērta. Vēl jo vairāk laikā, kad tiek aizsākta arī diskusija par Latvijas nākotnes attīstības modeļiem. Virspusēji televīziju vairāk uztveram kā izklaides instrumentu. Taču tas joprojām ir cilvēkus visietekmējošākais medijs. Kāda būs televīzija, tāda būs nācija. Es nedaudz pārspīlēju. Bet tikai nedaudz.Saīsināti no www.delfi.lv
