Tirgus pieprasa ekoloģiski tīrus, Latvijā augušus ābolus, kas izkonkurē vizuāli pievilcīgos poļu, holandiešu un lietuviešu augļus
Bijušais rīdzinieks Valdis Arājs ar kundzi Ritu 15 gadu laikā Zaļeniekos labi iedzīvojušies un, būdami pensijas gados, aktīvi saimnieko. Arāju pāris priecē un baro rīdzinieku vēderus ar gardiem pašu audzētiem āboliem un bumbieriem. Saimnieko dzimtajā pusēNeaizbraucot līdz Zaļeniekiem, ceļa kreisajā pusē pamanāms labi kopts ābeļdārzs. Nelielajos kociņos jau pa krietnu gabalu spīd sārti bumbuļi, bet, piebraucot tuvāk, manām strēķītī sakrautas kastes ar āboliem. Atbraucējus sagaida pats saimnieks un steidz izrādīt dārzu. Sākoties atmodai, Valdis nolēma atgriezties dzimtajā pusē un trokšņaino Rīgas dzīvi nomainīt pret lauku mieru. Viņam piebiedrojās tagadējā dzīvesbiedre Rita, kura dzīvi Kanādā bija gatava mainīt pret kluso lauku idilli. Nu jau Ritas un Valda mūžs Anīšu mājās rit 15 gadu. «Kad atnācām te dzīvot, pie mājas tikko bija iestādīts jauns ābeļdārzs, uzbūvēts liels sakņu pagrabs, bet mēs ne viens, ne otrs neesam agronomi… Ko darīt? Ārā jau neplēsīsim. Turklāt tagad visu vajadzīgo iespējams atrast grāmatās un internetā, arī par ābeļdārza kopšanu,» smej saimnieks. Pašu rokām vāktiDabas māte Anīšu ābeļdārzam šoruden devusi bagātīgu ražu. Vairums augļu jau novākti, saguldīti kastēs un tagad glabājas pagrabā. Pusotru hektāru lielo dārzu saimnieki apkopj paši, arī āboli plūkti savām rokām. «Sieva vairāk pa koku apakšu, es – pa augšu. Mugurai iznāk liela slodze – neesam jau vairs nekādi jaunie. Kā smejos, mūsu vidējais vecums ir 70 gadu,» stāsta Valdis.Puspundura ābelītes stiepjas pusotra hektāra plašumā, tām piepulcējušās dažas bumbieres un plūmes. «Ap 200 kociņu būs. Ābolu pietiek gan pašu vēderiem, gan pārdošanai,» smaida saimnieks. Svaigi un gardi līdz pat aprīlimPiektdiena saimniekam ir tirgus diena, kad kastes ar rudens veltēm tiek vestas kundēm uz Āgenskalna tirgu Rīgā. Labā ražas gadā tiekot novāktas ap sešām tonnām ābolu.«Pircēji prasa lielus, skaistus un saldus augļus – tos arī pirmos izpērk. Cena gan šogad salīdzinājumā ar iepriekšējo nedaudz kritusies. Atdodu vidēji par 40 – 50 santīmiem kilogramā, bet tirgū preci var iegādāties divreiz dārgāk,» stāsta Arāja kungs.Katru nedēļu Zaļenieku āboli un bumbieri ceļo arī uz Cēsīm pie bērnunama audzēkņiem. «Bērni nav tik izlepuši kā pieaugušie, viņiem nav tik būtisks estētiskais moments, viņi novērtē visu, ko dod,» atzīst Valdis.Andelei saimnieks izvēlējies desmit šķirņu, no kurām par garšīgākajām uzskata ‘Star’, ‘Komētu’ un lietuviešu ‘Auksi’ – tās arī visvairāk kotējoties tirgū. Arāju ģimenes vākums pagrabā glabājas līdz pat aprīlim. Kas Ziemassvētku galdā iespējams labāks par ekoloģiski tīriem pašmāju āboliem? Cilvēkiem pēc garšīgajām veltēm nebūt nav jādodas uz Āgenskalna tirgu, bet daudzi brauc tieši uz Anīšu mājām, kur pagrabā paši var izvēlēties tīkamākos augļus.Dārza draugs – trihogrammasKā zināms, augļukokiem lielākais posts un saimnieku bieds ir pavasara salnas. «Neko nedarām pret tām, un pagaidām mūsu ābeles nav skartas. Arī slimības, tā pati bakteriālā iedega un citas, gājušas secen,» pār plecu nospļaujas saimnieks. «Pirmajos gados, kad sniegs vēl bija līdz padusēm, dažus kociņus papostīja zaķi – pa sniega virsu atļepatoja un galotnītes apgrauza,» atceras Valda kungs.Roku uz sirds liekot, viņš teic, ka kociņi pret slimībām ne reizi nav smidzināti, izņēmums – kraupis, bet no tā sargājas citiem līdzekļiem: «Mūsu sabiedrotie ir trihogrammas. Esat par tādām dzirdējuši?» pārjautā saimnieks un paskaidro, ka trihogrammas izmanto kā cīņas līdzekli pret kaitēkļiem. Pieaugušās pārtiek no ziedu nektāra un rasas. Tās ielaiž augļukokā, kam nav kaitīgas. Kaitēkļu olās trihogrammas mātītes iedēj savas, no kurām attīstās kāpuri. Tie izēd kaitēkļa olu saturu, un nevēlamās viešņas neattīstās. Pagaidām tie mums bijuši lieli palīgi,» slavē Valdis. Arāju ģimenes augļu dārzā raža esot no augusta līdz pat oktobra vidum – tukšo gadu nav.No Kanādas uz LatvijuKad dārzs izrādīts, saimnieks iepazīstina ar kundzi Ritu. Tiekam laipni aicināti istabā, un saimniece cienā ar pašu ceptām maizītēm. Vīrs slavē, ka sievai zelta rokas un viņa esot čakla saimniece. Jautājam, vai Ritas kundzei nemaz negribas atpakaļ uz Kanādu, kur aizvadīti daudzi gadi.«Es tūlīt uz turieni braucu, bet tikai ciemos pie meitas un mazbērniem. Mana dzīve tagad ir te. Un Latvijā arī nav nemaz tik slikti, bet pēdējā laikā stipri kaitina mūsu valdības uzvedība – viena blēdīšanās un melošana… Ļoti nepatīk Latvijas valdība,» sašutumu neslēpj Ritas kundze.
