Velti censties māju padarīt siltāku ar skaistiem, baltiem pakešlogiem, ja durvis pa pusei izkritušas no eņģēm. Šāds salīdzinājums nāk prātā, vērojot dažu parlamenta censoņu «satraukumu» par pārāk zemām akcīzes nodokļa likmēm tabakai un grādīgajiem dzērieniem.Viss jau būtu labi, ja vien minētā nodokļa paaugstināšana un attiecīgi grādīgā pudeles un smēķu pakas sadārdzinājums drudžaini netiktu pasniegti kā panaceja to lietotāju piebremzēšanai. Kamēr, tēlaini sakot, šie skaistie akcīzes «logi» visai pamatoti kļūst plašāki (atsauksimies kaut vai uz Dānijas un citu pārtikušo ziemeļvalstu piemēriem, kur alkohola cenas ir augstas, lai iedzīvotāji to lietotu pēc iespējas mazāk), paliek neievērotas čīkstošās durvis – viss, kas saistīts ar tikšanu pie sīvā, pat neieejot veikalā. Ja dažu simtu latu sods veikalniekiem nav biedējošs, tad pēdējais laiks ķerties pie radikālākiem līdzekļiem.Papildu rūpe ir arī «dzeršanas ceļojumu» draudi, kas, ņemot vērā «nojauktās» robežas, varētu kļūt par jaunu izpriecas braucienu, tāpēc divtik svarīgi, lai akcīzes nodokļa likmes kaimiņvalstīs tiktu celtas vienlaicīgi, un te rodas vesels darba lauks starpvalstu sadarbības resoriem. Ja neizdosies vienoties, no visiem dižajiem nodomiem čiks vien iznāks. Labklājības ziņā neesam vēl sasnieguši bagātās Norvēģijas līmeni, kur mierīgi par pusstopu prasa ap 30 latiem un neuztraucas, ja vietējie labprātāk mēro ceļu uz Baltijas valstīm.Mūsu gadījumā ir citādi, taču brīnumlīdzekļa nebūs. Īsti vietā citēt kādu skolotāju, kurš reiz sacīja apmēram šādi: ja cilvēks kaut ko dzīvē iemācās un ir pietiekami saprātīgs, viņš nekad glābiņu nemeklēs pudelē un citās reibinošajās atkarībās. Par to būtu jāaizdomājas pirmām kārtām.
