Savulaik piedzīvojis uzņēmuma bankrotu, «Nakts mēbeļu» direktors Juris Griķis ar komandu spējis piecelties un pierādīt sevi veiksmē un kvalitātē.
«Kāds gudrs cilvēks reiz man teica: «Krīze rodas galvā!» Ja palasa avīzes un paskatās televīziju, šķiet, krīze tiešām ir, bet, parunājot ar cilvēkiem apkārt, – tās nav. Salīdzinot ar pagājušo gadu, «Nakts mēbeļu» apgrozījums nav krities, tomēr nav arī kāpuma, kas pērn bija 35, bet vēl pirms gada – 65 procenti. Gaidām gada pēdējos mēnešus, kas mēbeļniekiem, pēc vispārējās tirgus konjunktūras, ir tie labākie. Iespējams, par kādu procentiņu vēl varēsim apsteigt pērnos rezultātus, kad mūsu apgrozījums bija apmēram trīs miljoni eiro,» spriež uzņēmuma vadītājs Juris Griķis. Nē, drīzāk apjomīga kuģa kapteinis, jo to veido divas ražotnes Jelgavā un Apguldē, tikpat sabiedrības ar ierobežotu atbildību un seši mēbeļu saloni (trīs Lietuvā). Daudzi to atpazīs pēc lepni paceltām burām mastā, ko rotā zīmoli «Nakts mēbeles» un «Pils matrači». Ceļavējš šim kuģim ir pietiekami labvēlīgs, kaut savulaik nācies pamatīgi uzskriet uz sēkļa. Juris zina, ko nozīmē krīze. Šobrīd tās nav!Gulēt skaisti«Mēs atšķiramies ar savu koncepciju tirgū. Parasti veikalos pārdod gultas un nakts skapīšus, bet klusē par matraci vai iedod to klāt kā atlaidi. Pie mums tā nav. Kad cilvēks ienāk salonā, jautājam iemeslu. «Gribam gultu!» «Vēlaties labi gulēt vai labi izskatīties?» ir mūsu nākamais jautājums, jo apmēram astoņas stundas jeb trešdaļu mūža pavadām aizvērtām acīm, neredzot skaistumu. Tātad, pirmkārt, labs miegs! Matraci nemēģinām ieskapēt, bet mudinām pielaikot, kam mūsu veikalos ir speciāli testeri. Pirmā reakcija gan daudziem ir – nu kā es tā gulēšu?! Tomēr, vai mēteli pērkam tikai pēc izskata, lūdzam pārdevēju mums to izvēlēties vai tomēr uzmērām,» retoriski jautā «Nakts mēbeļu» direktors, atklādams, ka uzņēmums bez matračiem un virsmatračiem, protams, piedāvā arī pašu ražotas gultas, naktsskapīšus, kumodes, spoguļus, to galdiņus un soliņus, skapjus, aizslietņus un nelielus rakstāmgaldus, gatavotus no ozola, rieksta koka un bērza. Šķiet, kvalitāte, pamatīgums un izcilības meklējumi ir zīmogi, kas apstiprina katru Jura soli, kas sperts pazemībā, godīgumā un gudrībā – principos, ko uzņēmējs cenšas ievērot pats un meklē citos, pirmkārt, savos vairāk nekā 200 darbiniekos.Pats labākais mēbeļnieksJ.Griķa veiksmes stāsta pirmsākumi meklējami 80. gadu sākumā, kad viņš absolvēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežtehnikas fakultātes Kokapstrādes tehnoloģijas katedru, pāris gadu sabija par konstruktoru Valsts mēbeļu fabrikā, zaudēja inženiera amatu Rīgas Trešajā mēbeļu fabrikā, jo nevēlējās stāties partijā, līdz atkal nonāca Jelgavā, kur tā laika 45. profesionāli tehniskās skolas direktors Aleksandrs Gorodinskis Juri saviem kolēģiem iepazīstināja kā «labāko mēbeļnieku pasaulē» un aicināja darbā. «Samulsu – vai tiešām es? Nu labi! Tā arī strādāsim!» vairāk nekā 20 gadu senās izjūtas atklāj uzņēmējs, kurš skolā septiņus gadus mācīja puikas un mācījās pats. «Sākumā varēju pateikt visus tehniskos parametrus, bet nezināju, no kuras puses zāģim pieiet,» smej Juris. A.Gorodinska iedrošināts un atbalstīts, 1988. gadā viņš kopā ar audzēkņiem izveidoja kooperatīvu. «Toreiz tas bija moderni. Apsēdos, izdomāju statūtus, uzrakstīju, iesniedzu un reģistrēju. Sākām remontēt skolu, taisījām mēbeles pa smuko – tapsētas un liekti līmētas. Daudzi neticēja, ka mēs paši tās izgatavojām,» ar gandarījumu atceras J.Griķis, atklādams, ka, augot apjomam un popularitātei, parādījās arī pirmā lielā un smukā nauda. Solīja, ka līs asinisTomēr 90. gadu sākums bija dulls «burlaku» laiks. Daudzi augstu cēlās un strauji krita, piedzīvojot uz savas ādas arī negodīgus un pat noziedzīgus paņēmienus. «Kad kooperatīvs pārauga skolas apjomus, noskatījām vietu pilsētas remontceltniecības pārvaldē, kur arī tiku iecelts par priekšnieka vietnieku. Mums tajā laikā jau bija pašiem sava smagā mašīna – piekrāvām pilnu, bet skolai vārti ciet un atslēgas pie Gorodinska. «Nedošu! Jūs nekur neiesiet, vai arī vietu, kur būsiet, nodedzināšu, un līs asinis!» Tā pa taisno arī pateica! Padomāju: pagaidi, es arī varētu savākt bandītus un sadot pa purnu. Tādas attiecības toreiz valdīja, tomēr jau biju dzirdējis par Kristus mīlestību, otra vaiga pagriešanu un ienaidnieku mīlēšanu. Nolēmu pamēģināt, tāpēc sacīju: «Man nekas nav pret jums, esmu pateicīgs par šiem gadiem un mīlu jūs!» Tas bija no sirds. Iestājās pauze, direktora acīs sariesās asaras, un viņš atslēgas atdeva.»Paraugprāva un augšāmcelšanāsKristus vēsts, Viņa klātbūtne, vadība, cerība un gudrība Jurim krietni noderēja vēlākajos gados. «Ķēros pie Viņa kā pie pēdējā salmiņa, citādi nebūtu to izturējis,» atzīst uzņēmējs. Kooperatīvs «Ozols» bija attīstījies līdz firmas statusam un atradis pamatīgu noieta tirgu Maskavā. «Pie mums strādāt skaitījās prestiži – maksājām labas algas un nodrošinājām sociālās garantijas. «Ozolā» darbu dabūt nebija viegli,» stāsta J.Griķis. Pretendentiem vajadzēja iziet īso galdniecības kursu un nokārtot eksāmenu. Labākie tad arī tika pieņemti.Melnā svītra uzņēmuma pastāvēšanas vēsturē sākās 1994. gadā, kad aiztaisīja ciet robežu ar Krieviju. Tā nu reiz bija krīze! Nācās strauji pārorientēties, pieņemot kāda vācieša piedāvājumu ražot viņam priedes koka mēbeles. «Tomēr vārds pa vārdam, pārestība pār pārestību, un tirgū nenoturējāmies. Mums atteica, nesamaksājot par pasūtījumu. Trūka ļoti lielas naudas, bija jānorēķinās ar strādniekiem, bet pamatā ar piegādātājiem, ar kuriem centos uzturēt dialogu, tomēr viens neizturēja un iesniedza maksātnespēju. Tas bija paraugprocess. Pat hrestomātijas grāmatā esmu ticis – bankrotējis, jo strādājis tikai ar vienu noņēmēju! Tomēr tajā laikā nebija citas iespējas!» atklāti stāsta Juris.Krīze, ko pavadīja finanšu trūkums līdz pat nesamaksātiem komunālo pakalpojumu rēķiniem, ilga divus gadus, līdz uzņēmējdarbība cēlās kā fēnikss no pelniem. Soli pa solītim ar visas ģimenes krietnu atbalstu. «Nakts mēbelēs» neiztikt bez Jura sievas Ivetas padoma, kā arī vecāko bērnu Anša un Annas nu jau profesionālajām prasmēm, kamēr jaunākie – Jānis un Marks – vēl mācās. «Veiksme ir, kad apkārtējie laimīgi no tavas darbības un pats vari baudīt tās augļus. Laimīga ģimene, darbinieki, bankas un klienti!»
