Latvijas Tautas frontes 20 gadu atceres gaismā «Ziņas» tiekas ar vienu no vadošajiem Jelgavas tautfrontiešiem – Ainu Labanovsku.
Pie Driksas tilta tik tikko neiekļuvām avārijā. Ārsta un Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēža Pauļa Rēveļa vidusšķiras opelim, kas brauca pa Lielo ielu, gandrīz uzskrēja no Čakstes bulvāra izgriezies, bezbēdīgu studentu piepildīts, vecais kantainais «Audi». Tomēr īsais pārbīlis beidzās labi, un pēc desmit minūtēm bijām Ozolniekos, kur mūs pie mājas vārtiem sagaidīja Aina Labanovska, kas daudziem ir atmiņā gan kā advokāte, gan kā Latvijas Tautas frontes Jelgavas nodaļas priekšsēdētāja vietniece. Divdesmit gados mainījušies ielu nosaukumi, arī satiksmes intensitāte, kas, par spīti Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājumam, augusi. Divdesmit gadi mūs šķir no tā laika, kad kopā ar citiem P.Rēvelis un A.Labanovska bija starp pašiem darbīgākajiem demokrātiski un nacionāli noskaņotajiem cilvēkiem un Jelgavā veidoja Latvijas Tautas fronti (LTF). Kādam jāauklē mazbērniKāpēc šajā LTF jubilejas noskaņā P.Rēvelim radās ideja braukt tieši pie A.Labanovskas? Varenajā tautas kustībā taču bija ļoti daudz izcilu personību, ko LTF apaļās jubilejas gaisotnē varētu aprakstīt. P.Rēvelis atklājis, ka A.Labanovska pēc lielās uzvaras jeb Latvijas valsts atjaunošanas palikusi ārpus ievērojamo un godā celto loka. Protams, viņu kā trīskāršu LTF domnieci aicina uz jubileju pasākumiem Rīgā, tomēr viņai nav piešķirts ne ordenis, ne Goda zīme. A.Labanovskai nevajadzēja arī politiskiem nopelniem atbilstošu ienesīgu un svarīgu amatu. Līdz pat aiziešanai pensijā viņa veica sev piederīgo un četrdesmit gadu veikto advokātes darbu.«Tiešām man nav arī Barikāžu piemiņas zīmes, jo es tur nebiju. Bērni brauca, un kādam vajadzēja palikt mājās pie mazbērniem,» pasmaida sirmā kundze. Bet, atceroties 1988. gadu, viņa atzīst, ka tik tiešām LTF Jelgavas nodaļas priekšsēdētāju Imantu Geidānu šad tad «pieturējusi grožos», taču viņš ne vienmēr klausījis. 1988. gada rudenī viena no tautfrontiešu reģistrēšanās vietām bijis advokātes A.Labanovskas kabinets tagadējā Zemgales apgabaltiesas namā. Toreiz, kafiju dzerot, vairāki viņas kolēģi jautājuši: «Aina, vai tev nav bail?» Taču baiļu neesot bijis. Tāds varbūt kurzemnieces raksturs. Maz zināmie Latvijas bēgļi KrievijāAinas tēvs Ernests Voldemārs Intlers auga kā Liepājas strādnieku bērns, pašpuika. 1919. gadā viņš iestājās Latvijas armijā, cīnījās pret Bermontu. Atgriezies no cīņām, kā pateicību par savu varonību tēvs no valsts saņēma nacionalizēto Dunalkas muižu. Pēc tam viņš kopā ar mīļoto Annu izveidoja ģimeni, un piedzima vienīgā meita Aina. Taču saimniekošana muižā tēvam neveicās, un Intleri pārcēlās uz Jelgavu. Šeit tēvs apguva melioratora profesiju un tajā arī strādāja. Atbrīvošanās cīņās iemantotais naids pret vāciešiem bijis tik liels, ka tēvs nomainīja vācisko uzvārdu Intlers ar latvisko Salna. Tā paša iemesla dēļ 1941. gada vasarā, kad Latvijā ienāca vācu karaspēks, ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Aina kā bērns atceras šo maz aprakstīto bīstamo atkāpšanās ceļu uz Krieviju, ko piedzīvoja tūkstošiem latviešu, kas dažkārt nebija nekādi komunisti, taču pie vāciešiem palikt nevēlējās. No vienas puses, viņiem nācās piedzīvot aizdomu pilnu filtrāciju no krieviem, turpretī vācieši uz šīm bēgļu kolonnām meta bumbas. Nesen viņu par šo tematu intervēja Latvijas Okupācijas muzeja darbinieks. Nelaimi novērsa komjaunatnes biedrakarteDzīvojot Gorkijas apgabalā, Aina iestājās komjaunatnē. Kara laikā propaganda bija stipra un vienkārša: «Vācieši jāsit!» Krievijā izdotā komjaunatnes biedrakarte viņai palīdzēja paglābt no nepatikšanām savu klasi, pēc kara atgriežoties Latvijā un dzīvojot pie tantes Rīgā. «Tāpat kā tagad arī tolaik skolēni pirms vidusskolas izlaiduma eksāmeniem bija iedomājušies dabūt matemātikas uzdevumus. Kamēr daži puiši bija aizbraukuši tos «medīt» kaut kur tipogrāfijā, mēs, pārējie klasesbiedri, gaidījām dārzā pie manas tantes mājas Alsungas ielā. Te piepeši ieradās čekisti un teicās mūs arestēt. It kā esam sarīkojuši nelegālu sapulci. Uzrādot čekas virsniekam savus dokumentus, neapzināti viņam pasniedzu komjaunieša biedrakarti. To ieraugot, čekisti lika mūs mierā. Vēlāk, arī Tautas frontes laikā, ar čekistiem nekādu kontaktu nav bijis. Savādi, bet viņi mani ne sauca, ne pratināja. Zinu, ka par mūsu Tautas frontes veidošanas iniciatīvas grupas pirmo sanāksmi, kas notika vasaras beigās Jelgavas kultūras namā, šķiet, kino studijas «Fokuss» telpās, bija ziņots pilsētas prokuroram. Taču nekādas represijas pret sevi neesmu izjutusi,» stāsta A.Labanovska. Dažkārt viņai bijušas aizdomas, ka kāds no tautfrontiešiem varētu būt saistīts ar čeku, taču Sandra Kalniete viņu toreiz nomierinājusi, ka ir tāds laiks un šādas viena otra cilvēka dīvainības nevajag tik ļoti ņemt vērā. Čekai vairs nebija tās varas kā agrāk. Aiz svešvārdiem slēpta bezdarbībaRunājot par mūsdienu aktualitātēm, Ainas kundze teic, ka viņa jūt gandarījumu, kad sabiedrībā izskan Tautas frontes vārds. Viņa piebilst: «Visi tautfrontieši nevarēja aiziet vadošos amatos, bet man ļoti patika, ka tad, kad vēlēja Zatleru, tika akcentēts – prezidents nāk no Tautas frontes.» A.Labanovsku uztrauc, ka valdībā katrs rūpējas par savējiem un nejūt valstisko skatījumu. «Ko dara šie cilvēki valsts uzņēmumos, ministrijās. Par ko maksā lielās algas? Par šiem jautājumiem, pēc A.Labanovskas pārliecības, vajadzētu runāt skaidrā, tautai saprotamā valodā, nevis slēpties aiz svešvārdiem.
Aina Labanovska
Dzimusi 1929. gadā Liepājā.1931. gadā kopā ar vecākiem pārcēlusies uz dzīvi Jelgavā. Otrā pasaules kara laikā bijusi bēgļu gaitās Krievijā.1954. gadā pabeigusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti.No 1954. līdz 1962. gadam tiesnese Jelgavas rajona tiesā.No 1962. līdz 2002. gadam advokātes prakse Jelgavā.No 1988. līdz 1991. gadam Latvijas Tautas frontes domniece, Jelgavas nodaļas vadītāja vietniece.No 1989. līdz 1993. gadam Jelgavas rajona padomes deputāte.Izaudzinājusi trīs bērnus un palīdzējusi astoņu mazbērnu audzināšanā.
Viedoklis
Paulis Rēvelis Ja tēlaini uzlūkotu Latvijas Tautas frontes Jelgavas nodaļas vadību, tad priekšnieku Imantu Geidānu, kas pēc rakstura bija enerģisks un pat ekstrēms, var salīdzināt ar strauju zirgu. Tajā pašā laikā vietniece Aina Labanovska bija kā kučieris, kas ar savu prātu to «turēja grožos». Aina brīvības ideju plūsmai piešķīra dzīvotspējīgu formu un virzību. Starp citu, vēlāk, būdama Jelgavas rajona padomes deputāte, viņa izvirzīja Andri Rāviņu par rajona padomes priekšsēdētāju.
