Šajās dienās svētīta divdesmitgade notikumam, kas no masu apziņas paguvis izplēnēt kā pagājušajā naktī redzēts un tā arī nepiepildījies sapnis un atzīmēts vien ar paklusu kopā sanākšanu un piemiņas zīmes atklāšanu.Latvijas Tautas frontes dibināšana. Notikums, kas bija par pamatu laikam, ko droši var dēvēt par saviļņojošāko ne vien aizvadīto divdesmit, bet teju simts gadu vēsturē. Ļaužu tūkstoši krastmalā un Mežaparkā, kvēlas un aizkustinošas tā laika uzlecošo vadoņu runas, dziesmotā revolūcija, sapņi par brīvību un saimniekošanu savā zemē…Kas no tā visa atlicis tagad? Gluži kā neprašu vai rijīgu žurku bars sevi sakompromitējuši tā laika vadoņi. Pirmais tautfrontiešu līderis, pieslējies «sārtrožu sociķiem», sevi lēmis politiska neveiksminieka liktenim, vēl virkne tālaika favorītu, nenokļuvuši politiskajos Alpos, meklējuši ērtākus «apartamentus», iekārtojoties siltās vietās zem nacionālistu un liberāļu lietussargiem, valsts intereses atbīdot tālākā plānā vai aizmirstot vispār. Pat atjaunotās Latvijas pirmās izpildvaras vadītājs, kam LTF kļuva gan par zvaigžņu stundu, gan posta brīdi, reiz strikti noteicis, ka «pēc sakāves vēlēšanās no politikas ir jāaiziet», pēc gadiem tomēr devās mīt šaubīgus politiskos neceļus, lai atgrieztos pie varas galda un vēlāk, ekonomikas nestundā, atkal atrastos pie krīzes viļņos mētātā valdības kuģa stūres. Tikmēr «vienīgais Latvijas komunists» Rubiks, savā sarkanajā pārliecībā nesalauzts, iznācis no cietuma nārām, jau tēmē Eiroparlamenta virzienā, lai sēstos blakus domubiedrei un Latviju Strasbūras tiesā pieveikušajai aktīvistei Ždanokai, bet «saskanīgs» pašmāju politiķu pulciņš, izkarojis līderpozīcijas socioloģiskajās aptaujās, gatavojas izšķirošam triecienam pa elektorāta masu bastioniem ar grūti paredzamām sekām…Un šajā kontekstā tik patiesi šķiet daudzu tā laika aktīvistu vārdi, ka patiesie patrioti diemžēl, sākoties taustāmā «pīrāga» dalīšanai, nolemti aizmirsto kategorijai, bet uz viņu padevīgi liektajām mugurām augstu pakāpušies un ērti iekārtojušies veiklu šeftmaņu pulciņi. Laikam jāpiekrīt arī tiem, kuri uzskata, ka dažus gadus vēlāk notikušais puča mēģinājums beidzās mazliet par ātru – vēl lieka nedēļa, un būtu kļuvis daudz skaidrāks, kurš nolēmis kažoku otrādi apgriezt. Pēc pieredzētā scenārija viss notika pārāk neuzkrītoši, un katram pārkrāsotam komunistam bija visas iespējas tīšanos sarkanbaltsarkanās drānās pamatot ar liekulīgu un uzspēlētu «pārliecību».Tajā pašā laikā cilvēciski žēl, ka tik daudz vien divas desmitgades senu notikumu pa šo laiku izaugušajai paaudzei palikuši gandrīz vai nezināmi. Abreviatūra LTF daudziem joprojām ir gluži vai neatšifrējams burtu savienojums, Ritmaņu pāra sarakstītais atmodas laika simbols «Manai tautai» fragmentāri varbūt ir dzirdēts kādā videokolāžā, bet «Baltijas ceļa» notikumi, atmoda un barikāžu laiks joprojām tīti biezā miglā. Varbūt vietā atcerēties jeņķu filozofa Džordža Santajanas reiz sacīto – tautai, kas neatceras savu pagātni, lemts atkal to piedzīvot…
