Lai dzīvo modernās komunikāciju tehnoloģijas, bez kurām nu jau grūti iedomāties ikdienu! Vajag vien nedaudz pirkstu veiklības un apķērības, lai tiktu pie kārotās informācijas vai preces. Tomēr. Muļķīgi uzskatīt, ka šī kaste, ko sauc par datoru, ir vienkārša lieta, kas stāv uz galda. Daudziem tā kļuvusi par veselu izjūtu laboratoriju, kurā notiek eksperimenti ar pašapliecināšanos publiskā telpā, un dažkārt tie ir ļoti nejauki! Nesen kādā sarunā Māra Zālīte atzina: «Kā pieminēts daudzās pasakās, jau no seniem laikiem cilvēkiem bijusi vēlme lasīt cilvēku domas. Tomēr jāsaka – ak, nabaga pasaku teicēji! Ja viņi tagad internetā palasītu cilvēku domas, viņi būtu šausmās. Man personīgi tā bija liela psihiska trauma, kad sāku lietot internetu un lasīt komentārus. Es biju šokā. Vairākus mēnešus jutos iekšēji sagrauta, man vajadzēja daudz spēka, lai saņemtos un tiktu tam pāri. Un ne jau par mani bija tie komentāri. Mani satrieca tur valdošais melnums. Internetā pazaudēju savas pēdējās ilūzijas par cilvēka dabu.»Skaudri. Manī gan tīmeklis šīs ilūzijas negrauj pretstatā dokumentāliem kadriem par kara šausmām un lielpolitikāņu spēlēm, kurās viens lēmums bez žēlastības pakļauj izmaiņām tūkstošiem cilvēku dzīvju. Melnie komentāri, ar kuriem sastapušies teju visi, kas spēruši soli draudīgajā publiskajā telpā un nozākāti par idiotiem, stulbeņiem, nejēgām, «sēnēm» un citiem sulīgiem epitetiem, drīzāk liecina par attīstību vai, precīzāk, – tās nepabeigtību. Kā bērns iemācās, ka sist otram ir slikti? Vai tikai uzklausot pieaugušo strostēšanu? Nē! Viņam jāpiedzīvo, jāizjūt sekas un jāizdara savi secinājumi! Atšķirība vien tā, ka izpratni par morālām vērtībām vairums iegūst agrā vecumā, bet te pēkšņi tāds nebijis izaicinājums – internets, kurā var paslēpties zem segvārdiem un vemt. Beidzot! Slūžas vaļā un nekrīt ciet, jo mehānismi vienkārši nedarbojas! Ja komentētājs savas būtības kuņģa saturu iztukšotu atklāti, nosaucot vārdu, uzvārdu un personas kodu, pārējie no viņa, visticamāk, izvairītos, jo kurš vēlas būt apķēzīts? Bet, ja rēķinām pēc formulas, ka nozīmīgākais starp piedzimšanu un nāvi ir attiecības, tad atstumtības draudi būtu gana laba regulējošā svira, lai ķengātājs valdītos. Tomēr šīs sviras internetā nav un, iespējams, vēl ilgi nebūs. Risinājums? Pirms iziešanas atklātajā informācijas telpā bruņoties ar pamatīgu skafandru, lai nenoslīktu tur sapludinātajās draņķībās!
