Tā vien šķiet, ka krāsaino lapu birums saraibinājis arī dažu labu tautas priekšstāvju prātus, jo, pilnīgi negaidot, kā no zila gaisa šonedēļ uzvirmoja ideja par Starptautiskās veco ļaužu dienas iekļaušanu svinamo sarakstā. Šodien vadošā koalīcija plānojusi atbalstīt šo partijas «Jaunais laiks» priekšlikumu, laikam jau vēloties tās atbalstītājus noskaņot par labu sev.Protams, nebūšu tas soģis, kas teiks – vecajiem ļaudīm šāda diena nav nepieciešama. Man šķiet, ka lietderīgāka būtu kāda «piešprice» pensijai, ar kuru mūsdienu ekonomiskajā situācijā «galu savilkšana» līdzinās neiespējamai misijai. Taču šādas idejas īstenošana kaut ko maksātu no budžeta, bet tagad varēs uzlikt vēl lielāku smaidu jau tā lišķīgajās sejās un apmierināti norukšķēt: «Redzat, kā mēs par jums rūpējamies.»Nesaprotams šajā visā liekas fakts, ka pēkšņi aizmirstības plauktos iegūlusi ideja par Tēvu dienu. Šajā jautājumā valdības tik jauki definētie plāni par stipru ģimeņu veidošanu Latvijā tautas priekšstāvjiem šķituši mazsvarīgi, un vīriešu dzimuma pagodināšana ar šādu īpašu dienu palikusi vien tukša skaņa. Pie kājas vai citas ķermeņa daļas bijis arī fakts, ka mūsu valsts iedzīvotāji interneta portālos aktīvi balsojuši par tādas svinamās dienas nepieciešamību, rakstījuši vēstules tautas priekšstāvjiem un rīkojuši dažādas akcijas. Domāju, ļoti daudzas Latvijas sievietes vēlētos ne vien saņemt sveicienus māmiņu dienā, bet arī sveikt mazuļu tētus tieši viņiem paredzētos īpašos svētkos.Var jautāt, vai nepieciešams Tēvu dienu oficiāli noteikt par svinamu – šos svētkus tāpat iespējams atzīmēt katrā ģimenē. Taču man šķiet – kaut kādai attieksmei par tēva lomas svarīgumu vajadzētu nākt arī no valstsvīru puses. Pat tad, ja viņi uzskata, ka šī loma beidzas brīdī, kad mājās pārnests ar naudu piebāzts maks. Pat tad, ja viņiem normāli šķiet, ka tēvi dodas peļņā uz ārzemēm, lai varētu uzturēt ģimeni, un savu sieviņu un mazuļus neredz mēnešiem ilgi. Atkailinātas sēžamvietas rādīšana, protams, šajā gadījumā pārnestā nozīmē, jau kļuvusi par mūsu tautas tradīciju, kuras visaktīvākie piekritēji ir tieši Saeimas un valdības namos sēdošie, tikai nez vai tauta aizmirsīs šīs «piesmiešanas», un nevar nepieļaut, ka kādu dienu atgriezīsimies vairāku gadsimtu senā pagātnē, kad latvieši ar dakšām, spriguļiem un vālēm bija gatavi atbrīvoties no pārāk iedomīgiem un vardarbīgiem kaklakungiem un, dedzinot viņu muižas, izkaroja neatkarību.
