Pikšu muzejs veidojas par sabiedrisko centru.
Tuvojoties Latvijas neatkarības deviņdesmit gadu jubilejai, «Novadiņā» atkal pievēršamies valsts dibināšanas un atjaunošanas tematam. Šoreiz stāsts par Kārļa Ulmaņa dzimtajām mājām Pikšām. Aizaugušā kolhoza nomalē Vēl nebija Latvijas Tautas frontes, kad 1989. gada 16. jūnijā Dobeles rajona Lauksaimnieku biedrība savā dibināšanas sapulcē nolēma atjaunot izcilā valstsvīra K.Ulmaņa dzimtās mājas «Pikšas», un tiešām ātri vien Augstkalnes pagasta zemnieka, tolaik kolhoza priekšsēdētāja Kārļa Vilsona vadībā šis darbs tika veikts. 1991. gadā no Krasnojarskas apgabala kopā ar ģimeni Latvijā atgriezās agrākā Pikšu saimnieka Viļa Ulmaņa dēls, K.Ulmaņa brāļa Jāņa mazdēls Gunārs Ulmanis, kurš darbīgi iesaistījās savu dzimto māju atjaunošanā. Tā 1993. gadā tika atklāts muzejs, kuru ik gadu apmeklē ap pieciem tūkstošiem interesentu. Kā atzīst muzeja darbiniece Ilga Ķipsne, tiešām apbrīnojami, ka Šķibes kolhoza nostūrī, kur nātrēm aizaugušā, pussabrukušā kūtī kolhozs audzēja bullēnus, pilnīgi no jauna tika uzcelta nopostītā Pikšu dzīvojamā māja, iekopts pagalms un tagad arī atjaunotas saimniecības ēkas. Vieta, kur satikties arī jaunajiemAtmodas gaisotnē pat bija priekšlikums pēc K.Ulmaņa ierosmes 1939. gadā dibināto LLU nosaukt vadoņa vārdā. Un neba bez viņa slavas ēnas divkārt par atjaunotās valsts prezidentu tika ievēlēts Jāņa Ulmaņa otrs mazdēls Guntis Ulmanis. Tomēr laiki mainījušies neba ar vienu izcilu vadoni priekšgalā Latvija 1991. gadā atguva savu valstiskumu. Mūsdienu tā sauktajā civilizētajā pasaulē vadonība vairs nav modē. Taču, šķiet, tas būtiski nemazina K.Ulmaņa vēsturiskās personības izcilību, un muzejam ir savi interesenti ne tikai vecākajā paaudzē, kas gan ir dominējošā vadoņa jubilejas svētkos. Muzeja vadītājs G.Ulmanis saprot – lai tas attīstītos, vajadzīga jaunatne. Nu cik reižu ekskursanti var skatīties un salīdzināt saimnieku istabu 19. gadsimta beigās un turīgākajos ulmaņlaikos! Vajadzīgas sabiedriskās aktivitātes. Viens no šādiem sabiedrības rosināšanas mēģinājumiem bija bērnu zīmējumu konkursu organizēšana Pikšās. Gan Gunārs, gan viņa kundze Gražina Krievijā darbojās šajā bērnu interešu izglītības jomā. Kaut arī muzejā tika sarīkotas vairākas bērnu zīmējumu skates un Pikšās daudzviet var iepazīties ar G.Ulmaņa gleznotajām ainavām, šī tradīcija nav iegājusies. Toties Pikšās no visas Latvijas, pat no Latgales laukiem, turpina salidot mazpulcēni. Pēc vienošanās ar LLU vadību jau vairākus gadus muzeju organizēti apmeklē arī studenti un pasniedzēji. Tas ir kā likums, ka katru pirmdienu LLU pirmkursnieku autobuss ceļā uz praksi mācību pētījumu saimniecību «Vecauce» iegriežas K.Ulmaņa dzimtajās mājās. Par šiem muzeja apmeklētājiem G.Ulmanis teic: «Viņi uzmanīgi klausās.» Mācību gada laikā atbrauc apmēram astoņi simti studentu. Darbi neapstājas«Mums ir izstrādāta attīstības koncepcija, kuru pildām un kuru var apskatīt ne tikai uz papīra, bet arī dabā,» saka G.Ulmanis. Šogad saulaini dzeltenu krāsu, zināmā mērā arī iekšējo apdari ieguvusi Pikšu divstāvu saimniecības ēka apmēram piecsimt kvadrātmetru platībā. Tā domāta ekspozīcijai par mūsdienu sasniegumiem lauksaimniecībā, kā arī iecerēta kā konferenču zāle ar visām tai nepieciešamajām labierīcībām. Piecpadsmit gadu Pikšās bija iztikuši ar lauka malā novietotu sauso ķemertiņu. Taču, ja tur plāno rīkot sabiedriski svarīgus pasākumus, tāds stils vairs neder. Turklāt dzeltenās mājas priekša nobruģēta. «Mums izteikti pārmetumi, ka vecajās Pikšās bruģa nebija, taču, mūsuprāt, svarīgākas estētiskās vērtības,» piebilst G.Ulmanis. Kad īsti būs pabeigta dzeltenā māja, tas atkarīgs no Zemkopības ministrijas (tās pārziņā atrodas šis muzejs). Kā paredz projekts, vēl būtu vajadzīgi ap pusotra simta tūkstoši latu. Kamēr naudas nav, remonts turpinās pašu spēkiem. Šonedēļ iekšējās apdares darbos strādāja Kārlis Mičulis, arī direktors ne reizi vien rokās ņēmis celtnieku instrumentus, lai darbs virzītos uz priekšu. Jāpiebilst, ka, pateicoties G.Ulmaņa ģimenes nesavtīgumam, Pikšu muzejs un tam piegulošie trīs hektāri zemes ir valsts īpašums. Savā īpašumā Ulmaņi paturējuši kalpu dzīvojamo māju, kas atrodas pārsimt metru nostāk.«Mani iedvesmo mūsu priekšteči, kas 22 neatkarības gados no kara nopostītas zemes spēja radīt attīstītu valsti. Šodien grūti to iedomāties, ka Latvijā vienlaicīgi tika būvētas 94 lauku skolu jaunceltnes,» savu darbīgumu pamato G.Ulmanis. Kārļa Ulmaņa dzīves fakti Dzimis 1877. gada 4. septembrī Jelgavas apriņķa Bērzmuižas PikšāsIzglītību ieguvis Bērzmuižas pamatskolā, Jelgavas Aleksandra skolā, Jelgavas Reālskolā, Piensaimniecības skolā Austrumprūsijā, Šveices Federālajā politehnikumā Cīrihē, ASV Nebraskas Universitātē.Pirms Latvijas valsts dibināšanas strādājis par agronomu, darbojies Rīgas Lauksaimniecības biedrības centrālkomitejā, bijis žurnāla «Zeme» redaktors, aizstāvot nacionālās intereses, piedalījies 1905. gada revolūcijā. 1918. gada 18. novembrī ievēlēts par pirmo Latvijas valdības Ministru prezidentu, vēlāk strādājis arī par ārlietu un zemkopības ministru.1934. gadā, organizējot valsts apvērsumu, pats sevi iecēlis par Valsts prezidentu un, saņemot gan iekšpolitisku, gan ārpolitisku atbalstu, šo amatu pildījis līdz PSRS okupācijai 1940. gadā.1940. gada 22. jūlijā izsūtīts uz PSRS, kur Turkmenistānā, Krasnovodskā, 1942. gada 20. septembrī miris.Ar prezidenta vārdu dzīvojotPikšu muzeja darbinieks Kārlis Mičulis no Auriem dzimis ulmaņlaiku sākumā Preiļu rajonā Galēnu pagastā septiņu bērnu bezzemnieka – kalpa ģimenē. Lai gan dzīves grūtību bija daudz, vecāki ļoti cienīja Valsts prezidentu un tāpēc arī 1934. gadā dzimušajam dēlam deva vārdu Kārlis. Dobeles pusē ģimene ieradās 1941. gada pavasarī, kad padomju vara bezzemniekiem īslaicīgi piešķīra lielsaimniekiem daļēji atsavināto zemi. Attiecības ar lielsaimnieku Ansi Eihvaldu Mičuļiem bijušas labas. Viņš Dobeles stacijā sagaidījis atbraucējus, kuri Krustpils stacijā bija sēdušies vilcienā kopā ar savu govi un aitām. Eihvalds Mičuļiem palīdzējis rast patvērumu kara laikā, kad pie Dobeles notika kaujas. K.Mičulis lepojas ar saviem bērniem, kas ir sabiedrībā ļoti cienījami cilvēki. Meita Daiga Jēkabpilī strādā par arhitekti, bet dēls Kaspars ir zinātnieks – fizikas zinātņu doktors.
