Trenere, kas šķiļ gan priecīgu, gan šerpu dzirksti.
«Ņemam bumbiņu vienā rokā, konusu – otrā, metam bumbiņu gaisā u-u-un – ķeram!». Sporta stundas pamatā 1. ģimnāzijas «astotajiem c» šoreiz pēc programmas florbola elementi, bet skolotāja Ruta Šķiliņa pirms tam izvēlējusies to pašu bumbiņu izmantot dažādiem iesildīšanās vingrinājumiem.«Tagad skolās vairāk esam metušies uz dažādu elementu mācīšanu, manuprāt, lielāku vērību vajadzētu vispārējai fiziskajai sagatavotībai,» spriež Ruta, kad citā brīdī esam apsēdušās sarunai pie kafijas tases par ilggadējās sporta skolotājas un basketbola treneres dzīvi sportā.«Skolotājs vai nu ir, vai nav»Šo ar smaidu, taču visai striktā tonī pausto Rutas Šķiliņas darba devīzi acīmredzot veidojuši gan viņas pašas pedagogi, gan nu jau vairāk nekā 50 sporta skolotājas un basketbola treneres posteņos aizvadītie gadi.«Sportu mīlēt mani iemācīja Valdis Lagzdiņš,» Ruta atceras septīto klasi Jelgavas 2. vidusskolā, kad veicies visdažādākā veida sacensībās. «1950. gadā iestājos Jelgavas Pedagoģiskajā skolā un sāku spēlēt basketbolu,» aizraušanos ar groza bumbu savukārt rosinājusi Latvijas izlasē spēlējošā skolotāja Jadviga Dekmeijere. «Komanda izveidojās arī 2. vidusskolā, un sākās pilsētas meistarsacīkstes. Mēs, Pedagoģiskās skolas basketbolistes, kļuvām par Jelgavas skolu čempionēm,» joprojām atmiņā dzīvi ir pirmie panākumi skolas un vēlāk arī pilsētas izlases sastāvā. Tomēr priekšplānā kopš piecdesmito gadu vidus, kad iegūts pirmais pedagoga diploms, un līdz pat šodienai vienmēr bijis audzēkņu veikums. Viņiem veltīta enerģija stundās un treniņos, viņiem ticis brāziens par slinkuma brīdi un nevērību, viņiem – arī sirsnīgs apkampiens un mīļš plikšķis pa plecu, ja centība nesusi augļus.«Nevajag bērnus ķēzīt. Katrā cilvēkā jāatrod labākais, un bērni ir labi,» zem šiem 2005. gada septembrī kādā intervijā teiktajiem vārdiem, skolotāja parakstās arī šodien.Uz basketbola spārniemNo 1954. gada pirmo četru klašu skolotāja Šķiliņa sāka strādāt Jelgavas 2. vidusskolā, spēlēja pilsētas izlasē basketbolu un trenēja jaunatnes zēnu un meiteņu komandas. Kad izlase sevi pierādīja ar pirmo vietu sporta biedrības «Lokomotīve» čempionātā, Rutu uzaicināja spēlēt «Lokomotīves» Latvijas izlasē. «Braukājām pa sacensībām, Maskavā biedrību turnīrā trešo vietu dabūjām. Bet skolas direktorei Valdmanei tāda apkārt dauzīšanās nebija pa prātam. Tad es aizgāju no darba un iestājos klātienē Latvijas Valsts fizkultūras institūtā. Tā nu iznāk, ka pie manas sporta karjeras vainīga direktore,» Ruta šķelmīgi pasmaida.Arī studiju gadi viņai galvenokārt saistās ar basketbolu: «Pirmām kārtām jau iekšā tiku tāpēc, ka spēlēju. Tolaik sākās ASK kluba pirmie panākumi, uzplauka TTT slava. Visa jaunatne bijām pārņemti, skrējām skatīties. Tā kā tagad hokejs un futbols, tā tolaik bija basketbols,» līdzpaņemto svarīgāko fotogrāfiju klāstā Ruta sameklē mazu melnbaltu bildīti un vienu pēc otra sauc tajā skatāmo TTT zelta meiteņu vārdus.Tā arī institūta laiks aizritējis – uz basketbola spārniem. Bet, ja nu kāds «piezemētājs» akmens jāatceras, tad Ruta nosauc peldēšanu. Tā galīgi neesot padevusies. Ar visu celšanos četros no rīta, lai dotos uz VEF peldbaseinu, pie augstākajām atzīmēm piecu ballu sistēmā pieradušajai studentei vairāk par četri nav izdevies iegūt. «Kopš beidzu institūtu, vairāk ūdenī neesmu iekāpusi. Bērnus gan esmu iemācījusi peldēt. Tur man ir savs paņēmiens,» pie šā teikuma skolotājai atkal acīs pavīd draiska dzirkstelīte.Akadēmija un dāmu laiks1962. gadā Ruta atgriezusies Jelgavā, sākusi strādāt 3. vidusskolā par fizkultūras skolotāju un studijas pabeigusi neklātienē. Bet septiņdesmitie gadi pavadīti sporta pasniedzējas amatā Lauksaimniecības akadēmijā, kur tūlīt arī nodibinājusies studenšu basketbola komanda. «Vissavienības studentu mačos regulāri ieņēmām godalgotas vietas. Otro, trešo. Pirmo gan nedabūjām, to mums vienkārši neļāva. Kad meitenes beidza akadēmiju, bija moderni organizēt komandas pie darbavietām, un mēs no 1979. gada iesaistījāmies «Lauktehnikā». Esam gājušas cauri Latvijas C un B klasei, iekļuvušas A grupā. Tomēr tai gan mūsu spēki izrādījās par vājiem,» trenere atzīst, ka ar visu viņas maksimālismu un meiteņu centību Jelgavas basketbols tomēr nav varējis stāvēt pretī galvaspilsētai. «Var jau būt, ka man zināšanu bija par maz,» stāstu par šo posmu noslēdz pārdomu teikums.Ar satikšanās priekuGadu gaitā basketbola spēlētājas mainījušās, bet joprojām liela daļa toreizējo meiteņu ir kopā Jelgavas komandā, kas pulcējas uz treniņiem pie Rutas un plūc laurus Latvijas veterānu spēlēs. Ik gadu sastapt foršo sporta skolotāju un uzspēlēt basketbola vai futbola maču savā skolā iegriežas 1. ģimnāzijas absolventi «Prāta vētras» puiši. Divas reizes nedēļā skolotāja vada sporta stundu saviem «astotajiem c» un reizi nedēļā vakaros – skolas basketbola interešu pulciņu. Ar interesi viņa seko arī notikumiem pasaules, Latvijas un Jelgavas basketbolā, iegriežas Sporta hallē uz kluba «Zemgale» spēlēm. «Reiz gan nevarēju izturēt, gāju pēc pirmā puslaika projām,» atceroties kādu no komandas neveiksmīgākajiem mačiem, Ruta Šķiliņa uzšķiļ arī sava rakstura šerpās puses dzirksti. Taču visi, kas treneri pazīst, zina, ka tā nāk no patiesībā draudzīgas sirds un ātri pāriet.
Viedoklis Līga Pastare, daudzkārtēja Latvijas veterānu čempione, Pasaules veterānu spēļu bronzas, sudraba un zelta medaļniece Ruta ir mana pirmā un vienīgā trenere. Kad 1970. gadā atnācu no Madonas uz Jelgavu studēt, pratu vienīgi slēpot, bet viņa man iemācīja basketbolu. Treneres Šķiliņas vadībā mūsu komanda guva uzvaras studentu spēlēs un Latvijas meistarsacīkstēs. Pēc augstskolas palikām kopā «Lauktehnikas» komandā, vēlāk jau sākām piedalīties veterānu spēlēs. Prasīga, ar labu humora izjūtu, sirdī jauna, nenoveco un mums neļauj novecot – tāda ir trenere. Arī mani panākumi pasaules spēlēs bijuši iespējami, pateicoties tam, ka ir viņa un līdz ar to treniņu iespēja Jelgavā.
