Laikam retais nebūs kaut ko dzirdējis par atvērto kodu. Vismaz šo vārdu salikumu, jo atvērtā koda programmatūra, ticamākais, vairumam neizsaka vairāk kā termins «datorprogramma».
Būtiskākā atšķirība starp dažādām programmām ir tāda, ka vienas tiek izplatītas bez maksas (vai arī tā ir ļoti simboliska), bet par otras lietošanu vispirms izstrādātājam jāsamaksā diezgan prāva naudas summa, turklāt pēc tam izmantošanas licence regulāri jāatjauno. Nav šaubu, kas būtu izdevīgāk, vienalga, vai naudiņa jāņem no privātā vai sabiedriskā maciņa.Licencēto programmu jomā runa galvenokārt ir par Bila Geitsa megakorporācijas «Microsoft» produktiem, kas nodrošina īpašniekam megaienākumus. Nekļūdīšos, ja sacīšu, ka «Microsoft» produkti darbina lielāko vairumu šodien pasaulē lietoto datoru. Nebūtu jau tajā nekas slikts, ja vien programmu atjauninājumu un lietošanas licenču izmaksas neveidotu grandiozas summas. Tostarp gandrīz visās Latvijas valsts un pašvaldību iestādēs, kuras nevar atļauties slepus nodarboties ar tādu visnotaļ sliktu pasākumu kā pirātisko programmu izmantošanu. Meklējot valsts budžetam naudu, dzirdamas ierosmes teju visur pāriet uz bezmaksas atvērtā koda programmām. Pirmajā brīdī ierosinājums šķiet valsts maciņam bezgala tīkams un ietaupījums varens. Bet nekas šajā pasaulē, izņemot sieru peļu slazdā, nav par velti. Šajā gadījumā, pirms teikt «hop», jābūt drošam, ka, nojaucot vienu sistēmu, vietā nākušās apkalpošana un, galvenais, uzturēšana lietotāju līmenī galu galā neizmaksās dārgāk.