Par spīti grūtajiem laikiem, konditorejas uzņēmuma «Kruasons» saimnieks plinti krūmos nemetīs.
Kādreizējā Ozolnieku centrā mīt neliela smalkmaizīšu bode – SIA «Kruasons» –, ko iecienījuši ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī tālāku pilsētu ļaudis. Lai kādi bijuši vai gaidāmi laiki, tās saimnieks Ivars Alksnis plinti krūmos nemetīs. «Ir jācīnās!» Ivars, kurš «Kruasonā» saimnieko kopā ar sievu Daigu, konditorejā sācis strādāt jau 1977. gadā. «Vēl krievu laikos biju konditors kafejnīcas «Atpūta» konditorejas cehā, bet tad pienāca juku laiki un bija jāmeklē jauna darbavieta. Uzreiz sapratu, ka jāveido savs uzņēmums. Citas iespējas nebija,» atceras I.Alksnis.Izdzīvošanas laiksSākums bijis ļoti grūts. «Īpaši smagi gāja, kad sākās Eiropas standartu prasības. Bija jāņem kredīti, bet mēs cīnījāmies un izdzīvojām. Tagad parādi ir atdoti,» stāsta Ivars. «Beidzot varētu sākties peļņa, tomēr šis ir izdzīvošanas laiks.» Pirms diviem gadiem gāja labi, tagad strādnieki paliek bez darba. Tas skar arī bodīti, jo ir mazāka klientūra. Likvidējušās daudzas firmas, kuru strādnieki brauca cauri Ozolniekiem un labprāt iegriezās pēc brokastu maizītēm. Agrāk cehs bija liels – pa visu māju. Tomēr to nācies samazināt. «Šaurāki kļuvām pirms kādiem pieciem gadiem. Taču tagad ir mājīgāk. Vieglāk saimniekot,» spriež Ivars.Melnais gads«Nav gluži tik grūti kā sākumā, bet nav arī viegli. Vēl pirms gada varējām kaut ko jaunu iegādāties, modernizēt, bet tagad jāiztiek ar to, kas ir. Nedaudz jāpaciešas, jāpārvar šī ziema. Tad redzēs, kā veiksies tālāk. Būs labāk,» pārliecināts Ivars.Kamēr darbs gāja no rokas, arī dzimusi ideja par paplašināšanos, bet pašlaik – dod Dievs, izturēt! Doma izveidot filiāli atlikta uz vairākiem gadiem.Ivars uzskata, ka Ozolniekos, protams, ir grūtāk izvērsties, bet labāk saglabāt kvalitāti, nevis kvantitāti. «Mēs neesam lieli, strādājam divatā, tāpēc zinām, cik ražot. Ārā neko nemetam. Cepam tā, ka drīzāk pietrūkst, nevis paliek pāri. Klients redz, kas ir svaigs un kas ne. Viņš neņems veco,» atklāj uzņēmējs. Tomēr netiek atstumtas malā jaunas idejas un piedāvājumu klāstā vienmēr atradīsies kas interesants, piemēram, picas ar mēli vai tunci. Pirms dažiem gadiem «Kruasons» savu produkciju vedis arī uz veikaliem, bet nācies pieredzēt, ka zem uzņēmēja vārda likti citi izstrādājumi. «Labāk pats cepu un pats pārdodu. Tad varu galvot par kvalitāti,» teic I.Alksnis. Pašlaik pagastā uzņēmējs ir vienīgais, kas maizītes un bulciņas cep turpat ražotnē. Veikaliem tās piegādā no citiem cepējiem. «Ir pastāvīgie klienti, bet nāk klāt arī jauni, jo produkcija cilvēkiem garšo!» atklāj Ivars.Viņš spriež, ka cenas «Kruasonā» nav tik lielas kā lielveikalos, kur tās uzskrūvētas. «Un garša – dzīvā mīkla, nevis saldētā! Jādomā arī par cilvēku, jo viņa maciņš nav bezizmēra. Un zaudētājs būs gan klients, gan es,» uzskata uzņēmuma saimnieks.Smagākais ir pagājis«Vai grūtajos laikos neiezogas vēlme visam atmest ar roku? Nē! Gribas pierādīt, ka varam. Ir azarts. Jāiet un jādara. Smagākais pagājis. Lai gan tagad ir grūti, tomēr ne tik, lai visu pamestu. Labāk paši kaut ko piecietīsim, nekā atmetīsim ar roku iesāktajam. Nekādā gadījumā!» apņēmības pilns ir uzņēmējs.Savukārt, runājot par nākotnes ainām, vīrs atbild: «Gan jau tās būs skaistas! Drīz uz vietas un arī līdzi termokrūzēs dosim kafiju un tēju. Kad būs naudiņa, jānomaina krāsns. Cepsim maizīti. Paplašināsim arī piedāvājumu. Nepieļauju tādu iespēju, ka klienti varētu nenākt. Ja neiegriežas strādnieki, «iebrāžas» skolēni. Tukšs šeit nav. Neredzu iespēju uzņēmumu aiztaisīt – pat ne domās,» trīs reizes piesitot pie koka galda, teic Ivars.Viņš uz dzīvi skatās it kā pieticīgu skatu, tomēr ar saviem plāniem. «Neviens nestāv uz vietas. Kaut kas jāmaina,» spriež uzņēmējs, kas nav arī atmetis domu izveidot pats savu ēdināšanas uzņēmumu ar siltām pusdienām.
