Nav cilvēka, kurš pēdējos mēnešos nebūtu neko dzirdējis par augošo noziedzību. Nav neviena, kurš nebūtu dzirdējis, kādus šīs problēmas risināšanas piedāvājumus izsaka politiķi – sodīt, sodīt, sodīt un pēc iespējas bargāk. Rodas sajūta, ka politiķi ar nepacietību gaida ikvienu jaunu nežēlīgo noziegumu ziņu, lai, piedāvājot sodu priekšlikumus, paši varētu izpausties visneiespējamākajās formās. Tiesas vainīgajiem piespriež sabiedrībai neizskaidrotus sodus – traktora tiesību pircēji saņem tādu pašu kā vīrietis, kurš līdz nāvei piekāvis trīsgadīgu puisēnu. Nāve vai brīvlaišanaEmocionālajās diskusijās par nāvessodu Latvijas sodu sistēmā nav apskatīta būtiska lieta, kas laikā, kad par tā atcelšanu un nepiemērošanu lēma Saeima, bija viens no pamatakmeņiem. Nāvessoda moratorijs ar tam sekojošu šā soda piemērošanas sašaurinājumu izrietēja no apsvēruma, ka valsts neakceptē dzīvības atņemšanu cilvēkam. Tā ar nāvessoda moratoriju apliecināja cieņu dzīvībai, tādējādi paceļot vērtību latiņu augstākā līmenī. Šis princips ir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pamatā. Par spīti tam, ka pieminēto lēmumu Latvijas likumdevējs pieņēmis tikai pirms deviņiem gadiem, atmiņa izrādījusies ļoti īsa. Klausoties «zinātāju» diskusijās par amnestiju, rodas sajūta, ka neviens dziļāk par šo soda izpildes instrumentu tā arī nav mēģinājis interesēties, vienkārši likumā uzgājuši kārtējo šova potenciālu. Sodu izpildes kodeksā ir divi ārpustiesas instrumenti – amnestija un apžēlošana –, kas ļauj notiesāto personu atbrīvot no tiesas piespriestā soda tālākas izpildes. Apžēlošanu veic Valsts prezidents Apžēlošanas likumā noteiktajā kārtībā un apjomā, un tā ir notiesātās personas pilnīga vai daļēja atbrīvošana no kriminālsoda izciešanas, soda veida mīkstināšana vai sodāmības noņemšana. Atšķirībā no amnestijas apžēlošana ir individuāls akts, jo to veic attiecībā uz konkrētu personu. Pretarguments apžēlošanai pastāv, jo ar šādu rīcību Valsts prezidents iejaucas tiesu varas lauciņā, ko var traktēt kā zināmu neuzticību tiesu varai. Tomēr apžēlošanas pirmsākumi meklējami tiešā sasaistē ar nāves sodu – tāpēc lielākoties apžēlošanas institūts saglabājies mūsu un citu valstu tiesību normās. Par spīti tam, ka nāvessodu vairs nepiespriež, šis institūts ir lietderīgs kontekstā ar brīvības atņemšanu uz mūžu, kaut arī šādi notiesātajiem likumā noteiktas tiesības izskatīt jautājumu saistībā ar pirmstermiņa atbrīvošanu pēc 25 gadu soda izciešanas. Taču amnestija nav individuāls akts. Tā nav ne notiesātā, ne viņa aizstāvja vai tuvinieku iniciatīva. Amnestija pretstatā apžēlošanai nav pat demokrātiskas valsts instruments, jo pēc būtības pašos pamatos grauj tiesu varas pamatprincipu – tās kompetences nodalīšanu no likumdevējas varas. Minētā iemesla dēļ daudzas Eiropas valstis amnestiju nepiemēro. Tai uzreiz tiek pakļautas personu grupas pēc vienas vai vairākām pazīmēm. Piemēram, personas, kuras notiesātas par zādzību līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Lai amnestiju īstenotu, likumdevējam jāpieņem atsevišķs, tikai vienai reizei domāts normatīvs akts ar likuma spēku. Turklāt amnestijai parasti ir atpakaļejošs spēks, kas nozīmē, ka tā attieksies arī uz personām, kurām spriedums vēl nav stājies spēkā. Amnestiju plaši piemēro valstīs, kur valda diktatūras vai personības kulti, lai tādējādi visā publiskajā krāšņumā izrādītu vietvalžu varas potenciālu plašākām sabiedrības masām. Neapšaubāmi, ja likums tādu kārtību paredz, juridiskā aspektā to var darīt. Tomēr sparu, ar kādu garīdzniecības pārstāvji aizstāv šo iniciatīvu mūsu valstī, varētu veiksmīgi vērst citā, lietderīgākā gultnē – dodoties uz cietumiem pie ieslodzītajiem un uzklausot viņu grēksūdzes, sniedzot garīgus padomus notiesāto tālākajai dzīvei saskaņā ar kristīgām vērtībām. Ieslodzījums bez saturaLatvijā sodu politikā ir grūti pamanāmi divi saturīgi Tieslietu ministrijas tikko izstrādāti dokumenti: Kriminālsodu politikas un Resocializācijas koncepcija. Ja vien Resocializācijas koncepcijai nākamā gada budžetā būtu piešķirta nauda, visos cietumos tiktu ieviesta vienota sistēma, pēc kuras varētu plānot progresīvu soda izpildes kārtību ikvienam notiesātajam, sākotnēji nosakot recidīva riskus un novēršot tos. Tad mums nebūtu gadījumu, kad notiesātais bez atkārtota nozieguma izdarīšanas risku izvērtēšanas iziet brīvībā pirms termiņa nosacīti un sabiedrība saņem atpakaļ risku, ko nav gribējusi novērst valsts, neizpildot pienākumu pret to. Koncepcijā ietvertā soda izciešanas kārtība sasaucas ar Kriminālsodu politikas koncepciju. Tā paredz nāves soda pilnīgu atcelšanu un iemeslu tam, ka ir liels skaits ar brīvības atņemšanu sodītu personu, saskata garajos soda termiņos. Koncepcija piedāvā garos un ar resocializāciju nepiepildītos sodu termiņus aizstāt ar īsākiem, bet saturīgākiem sodiem. Piemēram, lai attīstītu Latvijas kriminālsodu sistēmu un sekmētu aresta efektīvu izpildi, koncepcijā tiesai ieteikts, ievērojot apsūdzētā personību un viņa tuvinieku intereses, dot iespēja sadalīt aresta izciešanu, paredzot aresta izciešanu brīvdienās vai piespriest daļēju arestu – atļaut personai turpināt strādāt vai mācīties ārpus ieslodzījuma vietas ar pienākumu katru dienu atgriezties cietumā. Kriminālsodu koncepcija Krimināllikumā piedāvā ieviest jaunu sodu – probācijas uzraudzību, tādējādi radot papildu iespēju sodu individualizācijai, ne tikai uzraugot notiesāto uzvedību, bet arī sniedzot tiem atbalstu tiesiskai uzvedībai sabiedrībā.Noziedzību izskaust nav bijis iespējams nevienā valstī, tāpēc nav nepieciešamības ar to karot, kā tas līdz šim darīts pie mums, ciešot nepārtrauktas sakāves un veicot neizprotamus varoņdarbus. Tomēr noziedzību iespējams ļoti labi kontrolēt un līdz minimumam mazināt tās ietekmi uz sabiedrību. Pretējā gadījumā mums, kas šodien jūtamies tik pārliecinoši varonīgi, var nākties mūža nogalē dzīvot sabiedrībā, kur viena puse atrodas nepārtrauktā karā ar otru. Pasaulē, kur valda stihiskas represijas, kas mijas ar tukšiem solījumiem un lozungiem, bet katram Latvijas iedzīvotājam tā rezultātā ir sava privātā drošības sistēma un šķūnītī noglabāta nevis malka, bet munīcija sava nama aizstāvībai.
