Saruna pie kamīna ar veco saimnieci Ilgu Čaksti.
Citus gadus vēlos rudeņos ekskursantu plūdums uz Latvijas pirmā prezidenta dzimtas mājām Sidrabenes pagasta Aučiem pierimst. Taču šoruden Latvijas valsts jubilejas gaisotnē tie pieteikušies no Jelgavas un tās rajona, Bauskas, Cēsu rajona, Ventspils un pat Rumānijas, Itālijas un Anglijas. Šoruden Aučos sastopama arī māju vecā saimniece prezidenta mazdēla Jāņa Konstantīna Čakstes atraitne Ilga Čakste. Agrākajos gados viņa vēlā rudenī kopā ar vīru devās «ziemot» uz Zviedriju, kas līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai ģimenei bija patvēruma zeme. Šis ir pirmais gads, kad sirmā kundze uz dzimteni pārcēlusies pavisam. Šeit tuvāk ir bērni Kristīne un Kārlis, mazbērni Aleksandrs un Marija, kuriem dzīve rit, strādājot Rīgā. Ar interesi par sabiedrisko dzīvi I.Čakste daudz lasa, salīdzina to ar pašas pieredzēto un labprāt tiekas ar cilvēkiem, kuri viņas zināšanas par vēsturi var papildināt. Lai gan trimdā pavadīti ilgi gadi, labu paziņu Čakstei kundzei Latvijā nav maz. Nupat viņa aprunājusies ar jauno vecmāmiņu, Daiņa Īvāna sievu Elvīru, ko viņa iepazina 1991. gadā, kad politiskās krīzes situācijā agrākā Latvijas Tautas frontes līdera ģimene vairākus mēnešus atradās emigrācijā Zviedrijā un dzīvoja pie Čakstu ģimenes. Ilgas kundzei ir ko padomāt par LLU studentiem, Jāņa Čakstes goda stipendiātiem, kuriem pusi finansējuma dod prezidenta dzimta un kuru esejas I.Čakste cītīgi lasījusi. Cienījamais vecums netraucē vērot notikumus Latvijā. Starp citu, prezidentu Valdi Zatleru viņa uzskata par savējo. Piebilstot, ka pati pēc kara, dzīvojot Zviedrijā, bijusi mediķe, strādājusi par žēlsirdīgo māsu. Saulainajā viesistabā kuras kamīns un rit laipns I.Čakstes stāstījums par pārdzīvoto vēstures likteņgriežos. Vectēva autoritāteIlga Kārkliņa piedzima ierēdņa ģimenē 1924. gada Ziemassvētku vakarā Ventspilī. Tur viņa dzīvoja līdz kara beigām, kopš tā laika mantota tā sauktā ventiņu izloksne, ko mazliet var just dažu vārdu īsinātajās galotnēs. Ilgas vectēvs Fricis Kārkliņš vairākus gadus bijis pilsētas galva. Savu izglītību un reizē autoritāti viņš ieguvis pašmācības ceļā. Vectēvs nebija beidzis augstas skolas, taču, jaunībā strādājot par rakstvedi tiesā, iegūta vērtīga dzīves pieredze. Jauneklim ar skaisto balsi un stāju tika piedāvāta arī garīdznieka karjera pareizticīgajā baznīcā, taču no tās viņš atteicies. Rosīgi darbojoties Latvijas pirmajā brīvvalsts laikā Ventspilī, F.Kārkliņš nodibināja akciju sabiedrību «Jūra», iegādājās vairākus nekustamos īpašumus. Dzimta dzīvoja darbīgi un pārticīgi. Tā saucamajā ulmaņlaikā Ilgas tēvs Laimonis Kārkliņš par nevēlamu izrunāšanos par «tumsas spēku sarosīšanos» tika izslēgts no aizsargiem. Ģimene bija noskaņota demokrātiski. Viena otra vadonības laika negācija L.Kārkliņam ķērās pie sirds.Klasesbiedra padomsZinātkārās pusaudzes Ilgas ikdienas pienākums bija iet uz kiosku pēc «Jaunākajām Ziņām». Avīzes no Rīgas pienāca pulksten pusdesmitos vakarā. Bērni pie kioska drūzmējās, un dažreiz, lai dabūtu kāroto avīzes numuru, vajadzēja likt lietā elkoņus. Sevišķi satraucoša ziņu gaidīšana bija 1940. gada jūnijā. Kad vectēvs izdzirdēja, ka padomju karavīru orķestris uz ielas spēlē «Internacionāli», viņš mazbērniem teica: «Nu, bērni, nāks grūti laiki. Tagad jums jāuzmanās.» Drīz komunisti F.Kārkliņam atņēma īpašumus, bet 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja arī viņu pašu. Kopā ar ģimenēm tika izsūtīti dēli – tāljūras kapteinis Maigonis un veikalnieks Ceronis. Šie dzimtas vīrieši gāja bojā mocekļu nāvē Vjatlagā. Laimoni 14. jūnija represiju vilnis neskāra, iespējams, tāpēc, ka viņš bija izslēgts no aizsargiem. Taču Ilgai ļoti iespiedušies atmiņā traģiskie pārdzīvojumi, kad bija jāšķiras no tuviem radiem, tostarp māsīcām un brālēniem, turklāt neziņa par viņu likteni turpinājās pat līdz piecdesmitajiem gadiem. Dažas dienas pēc 14. jūnija klasesbiedrs ebrejs Izraelsons Ilgu labvēlīgi brīdināja, ka viņa tautietis, padomju okupantu ieceltais vietvaldis Gutkins citiem ebrejiem esot teicis, ka L.Kārkliņa ģimenes līdzšinējā neizsūtīšana bijusi kļūda. Tādēļ ieteica meitenei slēpties.Divas nedēļas vēlāk Latviju iekaroja vācieši. Par apdraudētākajiem, nāvei nolemtajiem cilvēkiem kļuva ebreji. Ilgas kundze atceras to jūlija vakaru, kad šausmīgi piedzērušies pašaizsardzības vienības dalībnieki. Tie bija kādi divdesmit vīri, daļa bijušās Latvijas armijas formās. Pēc ventspilnieku lūguma bija ieradušies no Rīgas novērst nekārtības, slepkavības, kas radušās varas maiņas apstākļos. Jūlijā šos cilvēkus nacistu administrācija norīkoja konvojēt arestētos ebrejus ceļā uz nošaušanu. «Pašaizsardzības vienība bija izmitināta mana komunistu aizvestā onkuļa Ceroņa tukšajā mājā. Tikai kādu nedēļu pēc Ventspils ebreju iznīcināšanas viņi kaut ko sāka pārrunāt. Un vienam sešpadsmitgadīgam skuķim ausis jau bija lielas,» stāsta I.Čakste. Demokrātiskās inteliģences vārdāKara laikā nacionāli noskaņotie Ventspils jaunieši neko nezināja par nacionālo pretošanās kustību, Latvijas Centrālo padomi, ko vadīja Konstantīns Čakste. Tautā maz pazīstami bija «Latvijas tautas deklarācija sabiedroto nācijām» (1943. gada augustā) un «Manifests par Latvijas Republikas faktiskās suverenitātes atjaunošanas nepieciešamību» (1944. gada 17. martā), ko bija parakstījuši 183 Latvijas politiķi un citi sabiedrības pārstāji, tostarp valodnieks Jānis Enzelīns, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, komponists Jāzeps Vītols, literāti Jānis Grīns, Kārlis Skalbe, Veronika Strēlerte. Taču starptautiskajā sabiedrībā šie dokumenti skaidri izteica Latvijas tautas gribu nekavējoties pilnvērtīgi atjaunot neatkarīgu valsti, kā arī nosodīja komunistu un nacistu teroru. Abu okupācijas laiku pārdzīvojumi radīja Kārkliņu ģimenei nešaubīgu noskaņu, ka Latvijā tā nevar palikt. Bērni un mājasTrimdas ceļos Zviedrijā 1947. gadā Ilga satika savu mūža mīlestību nacionālās pretestības līdera Mintauta Čakstes dēlu Jāni. Iepazīstoties ar vīra radiem, viņai labā atmiņā palikusi arī prezidenta kundze Justīne Čakste un vīratēvs sabiedriski aktīvais demokrāts un patriots Mintauts Čakste. Mūsdienās godinot Latvijas pirmo prezidentu Jāni Čaksti, viņa kundze Justīne mazliet paliek ēnā. Taču, kā izpētījusi vēsturniece Janīna Šuberte, J.Čakste ļoti lepojies ar savu ģimeni, kurā izaugušas četras meitas un pieci dēli. «Esmu pasaulē bagātākais prezidents,» augstu vērtējot bērnu nozīmi sabiedrības dzīvē, teicis J.Čakste. Došanās trimdā tolaik septiņdesmit četrus gadus vecajai Auču saimniecei J.Čakstei bija smags pārdzīvojums. Zviedrijā mazdēlam Jānim viņai bijuši divi jautājumi: «Kad tev būs dēls?» un «Kad mēs brauksim mājās?» Cik spējusi, Justīne rūpējusies par mazbērniem un mazmazbērniem, cepusi kūkas un kliņģerus, izlīdzinājusi mazo strīdus. Mūžībā viņa aizgāja 1954. gadā.
