Pa 300 gadiem Brigaderu uzvārds visādi «spokots», tādēļ dzimtas ciltskoka izpēte Līgai Brigaderei prasījusi vairākus gadus
Ar šādiem vārdiem sākas Līgas Brigaderes atmiņu krājums ar savāktajām liecībām, stāstiem, vēstuļu citātiem un apcerējumiem par Brigaderu dzimtu, ko sirmā kundze rūpīgi veidojusi gandrīz divdesmit gadu. Jaunos faktus vēl nezina neviensLīgas kundze savā dzimtas kokā zina vairs tikai divas slavenās latviešu rakstnieces Annas Brigaderes uzvārda nesējas, no kurām viena ir viņa pati. Laika gaitā vāktās liecības, vēstules un citi dokumenti ļāvuši jelgavniecei par saviem senčiem bagātīgajā Brigaderes dzimtā uzzināt un atklāt daudz interesantu faktu, kas līdz šim nav parādījušies nevienā vēstures izdevumā. Tos kundze nolēmusi laipni atvēlēt Okupācijas muzejam, kas ar laika liecībām varēs iepazīstināt literatūras pētniekus un pārējos interesentus. Līgas kundze vien piebilst, ka Brigaderiem allaž bijusi raksturīga izteikta ģimenes piederības izjūta. Viņi nekad nav kungiem kalpojuši un bijuši no labākajiem ļaudīm. Sirmā kundze piekrīt Annas Brigaderes paustajam, ka cilvēka vērtība nav meklējama bagātībā un varā, bet gan krietnumā, godīgumā, pastāvīgumā un darba mīlestībā. Līgas kundze ar lepnumu stāsta par tautā cienījamo latviešu rakstnieci, kura ar saviem darbiem uzturējusi tautā spēku un spītu pastāvēt, un tāds cilvēks pelnījis lielu tautas mīlestību, uzskata Līga Brigadere. Dzimta ar trīs gadsimtu vēsturi Pār sirmās kundzes rakstāmgaldu stiepjas garš papīra rullis ar pašas veidoto dzimtas koku daudzās paaudzēs. Pirmos senčus ciltskokam no 1760. gada Līgas kundze atradusi arhīva dokumentā, kas rakstīts vēl gotu rakstā. Apkopojums nav viegli tapis, jo Brigaderu uzvārds visādi «spokots», piemēram, Brigāters, Brigadieris, un gandrīz katrā reģistrā tas iegrāmatots citādi. Par dzimtas pēctečiem Zīvertu, Zuševicu, Auziņu un citām ģimenēm Līgas kundze stāsta ar lielu aizrautību un sarunā ir nenogurdināma. Viņas valoda – inteliģenta un raita. Jelgavniece atzīst, ka daļa runas talanta acīmredzot iedzimta no Brigaderu senčiem, daļa gūta no tūkstošiem izlasīto grāmatu. Viņas mājas bibliotēkas krājumā ir ne vien izcilāko latviešu darbu autori, bet arī krievu literatūras klasiķi, vācu pērļu autori un citu tautu gara darbu radītāji. Zīmi dod čūskasLīgas kundze Jelgavai bijusi uzticīga savas dzīves lielāko daļu. Dzimusi Dobeles rajona Bukaišos, bet 1936. gadā viņas vecāki ar mazo meitēnu uz rokas pārcēlušies uz dzīvi Jelgavā, Bisenieka ielā. Pēc gada dzīvesvieta mainīta uz Ozolu ceļu, kur Līga dzīvo vēl šodien. «Toreiz te bija veca kalēju māja, smēde un neliela saimniecības ēka, kurā mitinājāmies, līdz uzbūvējām dzīvojamo māju,» apkārtni izrāda sarunbiedre.Kā maza meitene viņa atceras tēta došanos atbrīvošanās cīņās, pēc kurām viņš laimīgi atgriezies. Nevarēdams atrast darbu, tēvs aizgājis mācīties uz policistu skolu. Padomju gados šis solis izšķīris viņa turpmāko likteni. «Četrdesmit pirmā gada 25. februāra naktī redzēju briesmīgu sapni – manā gultā līda daudz riebīgu čūsku. Tad pēkšņi pamodos no skaļiem sitieniem pie durvīm. Bija atnākuši pēc tēva… Vissāpīgākais, ka tie bija latviešu cilvēki…Visu nakti viņi pārmeklēja katru stūrīti, jauca un ārdīja, pat manu vecomāti no gultas izcēla, lai tik atrastu kaut kādu padomju varai pretlikumīgu pierādījumu. Bet tēvs bija gudrs, viņš zināja, kur ko slēpt,» atceras Līgas kundze.1937. gadā, pārceļoties uz Ozolu ceļu, vecāki nopirka asas vilnas sarkanbaltsarkano karogu. To, kā arī Latvijas policista un karavīra formastērpus tēvs bija visrūpīgāk paslēpis, un neviens tos nespēja atrast. Līgas tēvu Teodoru Brigaderu «melnie ļaudis» tomēr aizveda uz neatgriešanos. Formastērpus, kā arī 70 gadu veco Latvijas simbolu Līgas kundze joprojām rūpīgi glabā, un svētkos karogs lepni plīvo pie mājas. Krievu laikos tam gan izgriezts baltais vidus, bet, kad Latvijā ienācis «vācietis», karogs atkal ticis pie neesošās detaļas. Lai gan laika robu un kožu saēsts, tas ir unikāls Brigaderu ģimenes mantojums. Sapņi nerealizējasLīgas tēvs meitu gribējis sūtīt labā skolā. «1939. gadā viņš man teica, ka plānots bruģēt Ganību ceļu un ik rītu tēvs mani ar motociklu vedīšot uz 15. Maija skolu (tagadējā Valsts ģimnāzija) Jelgavā,» atminas Līgas kundze.Diemžēl apcietinājuma dēļ tēva sapnis nepiepildījās, un meita mācījās nelielajā Miezītes skoliņā. Pēc pamatskolas viņa tomēr turpināja mācības Jelgavas 2. vidusskolā, ko pabeidza ar izcilību. Pēc vidusskolas Līga devās studēt uz Medicīnas institūta Farmācijas fakultāti. «Man bija ļoti liela interese par jurisprudenci, un noteikti no manis iznāktu labs jurists, taču kas gan to būtu ļāvis darīt, īpaši pēc «tīrīšanas» mūsu mājā,» jautā kundze.Pēc farmaceita diploma iegūšanas Līga nebūt nemetās zinātnē, kas viņai patiesi interesēja, bet steidza strādāt, jo nebija, kas pelna iztiku, arī mammai ar darba atrašanu klājās grūti. Toreiz jaunietei palaimējās – sadalē Līgu nosūtīja strādāt uz Dobeli, kas bija tuvu mājām. Pēc trim obligātajiem gadiem Brigaderes jaunkundze sāka strādāt 98. aptiekā Raiņa ielā, tad tā pārcēlās uz Akadēmijas ielu, kur tagad darbojas Pils aptieka. Visu savu darba mūžu Līga nostrādājusi par vienas aptiekas vadītāju. Nu jau sirmajai kundzei rit 75. dzīves gads, un mūža nogali viņa viena vada tēva mājās Ozolu ceļā. Sieviete smej, ka dzīve viņu salaulājusi ar aptieku un viņas aprūpējamie nav vis bērni, bet vistas, kurām katrai dots savs vārds, divi runči, kas silda aukstajos vakaros, un sarunu biedrenes grāmatas.
