Ar melnu humoru dažreiz mēdz teikt, ka kļūdīties nekad nedrīkst tiesneši un ķirurgi, jo tad sekas ir visbriesmīgākās. Pirmajā gadījumā «kļūdas» nokļūst aiz restēm, otrajā – kapos… Bet kā cīnīties pret muļķībām pašā likumdevēja struktūrā?Ko gan vēl vairāk atsevišķas personālijas no oligarhu ložas varētu vēlēties, ja gluži kā lepnā restorānā pēc sev vēlamas ēdienkartes būtu iespējams pasūtīt pat… likumus un to labojumus? Knapi pieklust un apaugt ar plānu putekļu kārtiņu paguvusi tā dēvētā tiesu ķēķa lieta, savu ceļu pa birokrātijas gaiteņu līkločiem sācis kāds visai interesants Amnestijas likumprojekts. Tajā teikts, ka amnestija tiktu piemērota ne vien, piemēram, politiski represētām personām, bet arī tiem kādreizējās Augstākās Padomes deputātiem, kuri balsojuši par Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju. Tiktāl par šķietami labajiem nodomiem nebūtu ko pārmest. Uzmanību piesaista un uz citām domām vedina dažas citas nianses. Pirmā – likumprojektu sagatavojis un Saeimā iesniedzis Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Jānis Grīnbergs. Lai arī tas darīts padomes vārdā, vairums tās locekļu par šādu soli nav informēti, un diezgan pretrunīgs ir arī jautājums, vai šāds priekšlikums jāizstrādā minētajai padomei. Otrā – J.Grīnbergs ir kāda Latvijā labi zināma cilvēka, proti, smagos noziegumos apsūdzētā, attaisnotā un jau atkal apsūdzētā Ventspils mēra Aivara Lemberga viens no advokātiem. Trešā – patlaban tiesai nodotas divas krimināllietas, kurās kā apsūdzētais figurē Ventspils mērs. Teorētiski un no malas izskatās, ka savlaicīgi tiek gatavota «augsne» tam, lai notiesājoša sprieduma gadījumā no nebrīves dīķa sausām kājām izkļūtu jau minētais Kurzemes pilsētas saimnieks. Vai tā būtu sakritība? Aizdomas vēl vairāk pastiprina fakts, ka tajā pašā laikā priekšlikuma iesniedzējs nespēj nosaukt nevienu personu, uz kuru vēl varētu attiekties Amnestijas likuma iespējamā jaunā redakcija, ja tā ar visiem advokāta ierosinājumiem tiktu pieņemta Saeimā. Un šajā kontekstā pilnīgi nekādu kritiku neiztur Grīnberga sacītais, ka, «cik es saprotu, Lembergs tādai amnestijai nemaz nepiekristu», «Lembergam nav izdevīga apžēlošana, jo viņš jau cīnīsies līdz galam par to, ka viņš nav vainīgs». Galu galā – ko gan vēl varētu sacīt advokāts?Ar šauras interešu kopas labumam pieņemtiem likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jau sen nevienu vairs pārsteigt nevar. Princips par maksāšanu un mūzikas (likumu, noteikumu, nolikumu utt.) pasūtīšanu ir gana dzīvs ne jau pirmo gadu, un arī piemēru nav maz, īpaši pri(h)vatizācijas laikos – maksāšanas līdzekļu maiņa tika akceptēta kā pa konveijeru, un tagad var vien minēt, cik miljonus vai miljardus latu valsts zaudējusi, naudas vietā pieņemot privatizācijas sertifikātus. Miglā tīta un mistisku intrigu ieskauta ir arī atkritumu apsaimniekošana galvaspilsētā, kur izdevīgums neformāli tiek saskatīts «vienā virzienā»…Stulbums šajā valstiņā laikam ir neizmērojams pat tās apaļās jubilejas priekšvakarā. Pirms vairāk nekā četriem gadiem «Saeimas kļūdas dēļ» brīvībā tika palaisti pārdesmit sīkie zaglēni, un nekādas tiesiskas sekas neiestājās arī tiem iniciatīvas bagātajiem ļautiņiem, kuri paguva piemētāt Rīgu ar politiska satura skrejlapām – divarpus gadu pēc notikuma ne tikai pēkšņi izrādījās, ka kāds likuma pants jau beidzis savu eksistenci, bet citam nodarījumam, kā smejies, iestājies noilgums.Tā vien šķiet, ka likumi un spriedumi šajā valstī periodiski tikuši pasūtīti gluži kā pusdienas restorānā – pēc «klientu» vēlēšanās. Porcijas līdz šim dalītas atkarībā no blatiem, nekaunības un maku biezuma, bet, tā kā interešu un dalāmā vēl gana daudz, var tikai minēt, kas būs «desertā».
