Netiesājiet, un arī jūs netiesās. Šī vēsts pasaules telpā izskanējusi pirms pāris tūkstošiem gadu, bet 21. gadsimtā atrod ieķeri reti kurā apziņā. Vienkārši mūsu sabiedrība tāda, kurā kā dēle miesā piesūkusies vajadzība svērt, mērīt, klasificēt un vērtēt katru putekli sētmalā. Rimstieties jel un izslēdziet beidzot to mašīnu! – aizvien biežāk gribas iesaukties, jūtot līdzi kārtējam nelaimīgajam, kas nonācis zem lielā palielināmā stikla, barojot savas vai visbiežāk kāda cita egoistiskās alkas pēc spīdošas pašapliecināšanās.Kļūdās tie, kas vērtēšanas sākumu pamana tikai līdz ar zvanu no pirmās mācību stundas. Ieklausieties jauno māmiņu sarunās, kas, bariņā sasēdušas, «pucē savas spalvas». Vienas Jānītis sācis velties trīs mēnešos, otras Anniņai pirmais zobiņš parādījās teju piedzimstot, bet citas Pēterītis dziedāt iemācījies ātrāk nekā runāt. Pēdējais modes kliedziens ir dižoties ar tā saucamās Apgar skalas rādītājiem, bērniņam piedzimstot – oo, manējam bija 9/9. Es ar saviem 6/7 labāk stāvu klusu. (Laimīgi tie, kas vispār nezina, ko tas nozīmē!)Nu nesaprotu, kāpēc mēs tik ļoti liekamies virsū saviem bērniem – lai dārziņa koncertā tie skanīgākie, skaistākie un izteiksmīgākie. Stāv ķipari priekšā vienā rindiņā un deklamē. Pieaugušie skatās un tiesā, un noteikti padomā, kā manam sanāca un viņējam ne (vai otrādi). Zālītē svētki, pilns košu emociju, bet starp tām kā auksta un gludena čūska lodā salīdzināšana, svēršana un mērīšana. Vārdos jau neviens nepasaka, tikai padomā!Tomēr ir ļaudis, kas uzprasās arī uz vārdiem. Slēdz, kuru televīzijas kanālu gribi brīvdienu vakaros, priekšā šovi ar žūrijām, atzīmēm un skatītāju balsojumu. Izveidojusies vesela industrija, kas kā asinskārs suns brēc: «Novērtē mani, novērtē!» Pieņemu, ka tiesāšanas biķerī ir adrenalīnam līdzīgas emocijas. Pavērojiet sejas un izmēriet pulsu cilvēkiem, kas gaida savu spriedumu. Dažiem šī saldi rūgtā robeža, aiz kuras vai nu kritīs, vai celsies, kļuvusi nu gluži par atkarību, kas tur un nelaiž. Citādi neizskaidrot vēlmi būt vazātam pa bulvāra presi, interneta komentāriem un ļaužu prātiem. Nu labi – vismaz dzīvas emocijas!Piekrītu – skrējienā pēc izcilības neiztikt bez sacensības, kurš labāk, tālāk un augstāk. Tomēr par kādu cenu mēs dažkārt šo izcilību vēlamies iegādāties un kam no tā būs labāk? Ļaujiet labāk vienkārši dzīvot!
