Medicīnisku manipulāciju dēļ nesen pirmo reizi mūžā nonācu narkozē. «Tagad mēs jūs piesprādzēsim, lai operācijas laikā neaizbēgat,» jokoja dakterīte, ar ciešu tvērienu pievažojot mani. «Hm, vai tā arī mēdz gadīties?» bija mans pēdējais neveikli uzdotais jautājums, uz kuru tā arī nesaņēmu atbildi. Drīz vien sekoja dūriens, telpa nedaudz salīgojās, un es pazudu, lai vēlāk atrastos savā palātas gultiņā, kad kāds liegi sauca manu vārdu.Tas bija superīgākais miegs un brīnišķīgākā mošanās, nodomāju pie sevis, tīstīdamās ārā no stāvokļa, kas mani bija apņēmis kā simtiem mīkstu un pūkainu sedziņu. Nekādu reiboņu, sliktas dūšas vai atbrīvošanās no kuņģa satura, par kā iespējamību tiku brīdināta. Nu nekā! Vien svaigs enerģijas pieplūdums, vēlme celties un doties kalnus gāzt! (Ja tikai mans fiziskais stāvoklis to būtu pieļāvis.)Es pie šitā varētu pierast, nedaudz ķecerīgi prātoju. Tieši tas jau, manuprāt, ir apreibinošo vielu nolūks – izraisīt stāvokļus, kas ļauj lidot, atbrīvoties un nejust sāpes un problēmas, justies tik labi, ka nav vairs jāķēpājas ar fizisko realitāti. Reiz kāds izbijis narkomāns, kurš bija atradis ticību, man stāstīja, ka būt narkotisko vielu iespaidā ir līdzīgi kā atrasties Dieva klātbūtnē, vien ar dramatisku atšķirību – paliekot pie pilnas apziņas un vairs nepiedzīvojot vilšanos realitātē.Bet pārējiem apreibinātājiem ar to pilno apziņu pašvaki. Visā šajā brīnišķīgajā notikumā ar narkozi man neliek mieru viens – kas notika, kad pazudu? Vai tiešām mēģināju aizbēgt? Sarunāju muļķības? Dziedāju? Dakteriem droši vien ir interesanti, dīvaini un smieklīgi šādos brīžos. Jāpiemīt lielai profesionalitātei un cilvēcīgumam, lai neizmantotu šo informāciju pret pacientu, kurš nespēj kontrolēt savu rīcību. Zinu gadījumu, kad kāda māmiņa savam pusaugu puikam, kurš pie zobārsta atradās pilnās narkozes stāvoklī, brīdi pirms zobu labošanas izprasīja visus sīkākos noslēpumus. Čalis visu esot izstāstījis…Es gan neinteresējos par savu rīcību. Drusku neērti. Ja nu tiešām paspruka kas nepievilcīgs vai intīms, ko parasti slēpju no plašākas publikas acīm un ausīm? Cilvēks būvēts ar vajadzību un spēju kontrolēt savu rīcību un emocijas. Dažkārt, lai izskatītos smukāk, bet parasti – lai cilvēciskāk. Nu kaitina mani tas Jānis, bet vai tāpēc tūlīt iešu un viņam to pavēstīšu? Morāle? Pazaudējot kontroli pār sevi, pastāv risks atklāt slēpto. Ha, vai man vispār ir kas slēpjams? Gan jau ir!
