Manai ģimenei, kas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā dzīvoja Rīgas pievārtē, Šķirotavā, ekonomiskā krīze sākās 1932. gada rudenī, kad no darba atlaida māti. Viņa strādāja Anglijai piederošā fabrikā «Kvadrāts». Drīz atlaida arī tēvu – dzelzceļa lokomotīves kurinātāju. Tātad Latvijā samazinājās dzelzceļa kustība. Mūsu ģimenē bija divi bērni – četrgadīgā māsiņa un es, tolaik astoņus gadus veca meitene. Acīmredzot vecāki darbu nevarēja atrast, un tad vienā naktī mūsu ģimene devās uz Liepāju – nakts vilcienā visi gulējām vienā otrā stāva gultā. Mums, meitenēm, brauciens likās priecīgs. Liepājā dzīvoja tēva brālis Fričonkulis, ļoti slims, jo Pirmajā pasaules karā Tīreļpurvā viņš bija saelpojies indīgās gāzes, ko militārajā vēsturē pirmo reizi izmantoja vācieši. Fričonkuļa sievai Matildei Liepājā, Brīvības ielā 9, piederēja šeņķis (tā kurzemnieki sauca nelielu krogu). Tur bija viena liela istaba, daži galdiņi ar krēsliem un lete ar uzkožamajiem. Blakus lielajai istabai atradās mazāka, ar vienu galdu – kungiem. Matildes tante pieņēma manu mammu par trauku mazgātāju, jo algu acīmredzot maksāt nevarēja. Tēvs kaut kā piepelnījās gadījuma darbos. Sāku mīlēt grāmatasSāku iet pamatskolas 2. klasē. Man patika mācīties, īpaši matemātiku, latviešu valodu, dabas mācību, bet sevišķi – ticības mācību. Skolotāja vienmēr kādu izsauca, lai atprasītu uzdoto, tad pateica, kas jāmācās uz nākamo stundu, bet pārējā laikā viņa mums lasīja priekšā stāstiņus no Jessena izdotajām grāmatiņām «Mazās jaunības tekas». Mēs varējām uzdot jautājumus par to, ko nesapratām, un izteicāmies par to, kas patika no lasītā. Tā es iemācījos mīlēt grāmatas. Man ļoti patika stāsti par maziem holandiešiem un maziem japāņiem, un es sapņoju, ka kādreiz šajās zemēs nokļūšu. Pēcpusdienas pavadīju šeņķī kopā ar Fričonkuļa diviem bērniem, kuri bija manā vecumā. Dzīvojāmies mazajā kungu istabā un, protams, spēlējoties atveidojām to, ko redzējām, – dzērām «šnabi» (ūdeni) un piekodām «zakusku» – vārītas cūku pupas, kuras brālēns sūtīja mani pagrābt kādu sauju no lielās bļodas, kas stāvēja uz letes stūra, jo viņa mamma mani nerāšot, un tā arī bija. Tā tur spēlējāmies dzērājos un arī spēlējām kārtis – uz cūkām.Mazā māsiņa ļoti iepatikās kādai klavierskolotājai, kura viņu arī pabaroja. Pēc savas mātes nāves skolotāja bija atgriezusies no Brazīlijas. Viņa dzīvoja vienistabas dzīvoklītī piecu stāvu mājā, kas pirms došanās uz Brazīliju bija pārdota.Toreiz Liepājā ļoti intensīvi darbojās adventisti. Es pat redzēju, kā viņi baltās drēbēs stāvēja pie Liepājas kanāla un gaidīja, ka viņus aicinās uz debesīm. Vienmēr gribējās ēst Kāds man bija ieteicis iestāties baptistos un dziedāt korī. Svētdienās pēc kora dziedāšanas saņēmu baltmaizes kukulīti ar rozīnēm, kuru ar lielu lepnumu atnesu mājās, un mums bija svētku mielasts. Baptistu organizācija uzdāvināja man zābaciņus un valkātu mētelīti, arī citas drēbītes. Tomēr es sāku ubagot, kā redzēju citus to darām, taču lielāko tiesu dabūju nosodījumu, ka tā nav labi. Bet man tā gribējās ēst! Acīmredzot ar to, ko Matildes tante iedeva mammai, mūsu ģimenei bija par maz. Tēvs šad un tad dabūja kādu pagaidu darbu, bet algu bieži nodzēra. Mamma raudāja, un es, nevienam nezinot, turpināju ubagot un teicu, ka tos santīmus atradu. Tā Liepājā nodzīvojām vairāk par gadu. Pabeidzu otro klasi. Trešajā jau sāku iet Rīgā – 20. latviešu pamatskolā Kuzņecova fabrikas tuvumā, jo «Kvadrāts» atsāka darbu, bet, cik es saprotu, bija kļuvis par valsts uzņēmumu. Tur mammai atkal bija darbs. Viņa bieži man atkārtoja: «Baidies bezdarba un bada.» Mamma ieteica izlasīt norvēģa Hamsuna un Jaunsudrabiņa grāmatas «Bads». Badu vēlreiz piedzīvoju Otrajā pasaules karā, bet tas jau ir cits un briesmīgāks stāsts.
