Patlaban, kad valdība nolēmusi ar nākamo gadu Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu (ĪUMSILS) pievienot Bērnu un ģimenes lietu ministrijai (BĢLM), man kā ilgus gadus integrācijas jomā strādājošai amatpersonai par šo procesu radušās zināmas pārdomas.Līdz šim, vadot Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociāciju, kas apvieno septiņas organizācijas, mūsu sadarbība ar ĪUMSILS vienmēr veidojusies sekmīga, un, lai arī piešķirtās naudas summas iesniegto projektu īstenošanai nav bijušas milzīgas – vidēji ap tūkstoš latiem gadā katrai biedrībai –, sekretariāts atbalstu nekad nav liedzis.Citāda veidojusies situācija, runājot par ĪUMSILS sadarbību ar pašvaldību, kas, manā skatījumā, bijusi nepietiekama sekretariāta rīcībā esošo ierobežoto resursu dēļ. Tas ir valsts politikas jautājums – kā mūsu un citu pilsētu dzīvē aktīvāk iesaistīt nevalstiskās organizācijas, un te ir svarīgi, lai sadarbība ar pašvaldībām tiktu plānota valsts līmenī. Likumā nav noteikts, ka pilsētu vadībām būtu obligāti jānodarbojas ar konkrētu integrācijas projektu īstenošanu, tas atkarīgs no katras pašvaldības izrādītās iniciatīvas. Jelgava šajā ziņā ir pozitīvs piemērs – pašvaldības paspārnē darbojas Sabiedrības integrācijas birojs. Taču tieši valsts kompetencē ir izlemt, kā un ar kādiem nosacījumiem rīkot konkursus dažādu integrācijas projektu realizēšanai.No nevalstisko organizāciju un mazākumtautību pārstāvju skatpunkta ĪUMSILS līdz šim bija būtiska nozīme šo sabiedrības daļu interešu aizstāvēšanā. Ja sekretariāts tiks pievienots BĢLM, ir iemesls uzdot vairākus jautājumus – vai turpmāk šīm problēmām būs pievērsta nepieciešamā uzmanība, cik svarīgi šie jautājumi būs ministrijas valsts sekretāra skatījumā, kā tiks ievērots paritātes princips starp divām jomām – ģimenes un integrācijas jautājumiem.Varbūt kļūdos, taču šķiet, ka tomēr ĪUMSILS ir nepietiekams priekšstats, kā tiek īstenoti integrācijas projekti. Šajos jautājumos noteikti zināma pieredze ir vairākām mūsu valsts pilsētām, piemēram, Ventspilij, Daugavpilij, Liepājai, kā arī kaimiņvalstīm, tā ka noteikti lietderīgi būtu rīkot seminārus. Integrācija var būt sekmīga vien tad, ja notiek dialogs, pieredzes apmaiņa, un šajā ziņā sekretariāts noteikti varēja darīt vairāk. Taču vēlreiz uzsveru, ka ir svarīgi, lai neizzūd līdz šim īstenotās idejas, lai turpinās visi iesāktie darbi un lai uzlabotos sadarbība starp atbildīgo ministriju, pašvaldībām un integrācijas jomā strādājošajām organizācijām.
