Jelgavas saistošie noteikumi liedz sniegt sociālā aprūpētāja palīdzību veciem un vientuļiem pensionāriem, kas savu īpašumu pārdevuši.
Šoruden 30. septembrī jelgavniecei Rasmai Rupulei apritēja 69 gadi. Tieši pirms desmit gadiem pēc vīra nāves viņa kļuva par atraitni. Kaut arī pilsētā dzīvo pensionāres meita un divi pieauguši mazdēli, viņi neuztur attiecības ar sirmo kundzi. Varbūt daļēji arī tādēļ vīra aiziešana mūžībā Rasmas kundzei bija pārlieku smags pārbaudījums, un drīz pēc tam viņu sāka piemeklēt dažādas kaites. Insults un smadzeņu infarkts prasījuši lielākos pārdzīvojumus un veselības problēmas – viņai radušās grūtības pārvietoties un sevi aprūpēt.Meita piedraudēja izrēķinātiesKad pensionāre sāk stāstīt par pēdējo gadu notikumiem, vairākkārt izskan vārds «bija». «Man bija divistabu dzīvoklis Krišjāņa Barona ielā,» viņa stāsta un turpina: «Man bija arī meita, nezinu, vai viņa vēl ir un kur ir, jo neesmu piecus gadus redzējusi. Bija arī dēliņš un vīrs, bet viņi nu jau kapos.»Nedienas sākušās 2000. gadā. Pēc insulta Rasmu ārsti nosūtīja uz sanatoriju, kur viņai bija jāatgūst veselība. Kamēr kundze ārstējās Rīgā, meita Rita dzīvokli pārdevusi. «Un naudu nodzērusi,» saka Rupules kundze. «Es viņu par meitu neuzskatu, jo viņa mani bija aplaupījusi tiktāl, ka man pat nebija «trusiku», ko kājās uzvilkt!» Pirms Ziemassvētkiem «Ziņu» rīkotajā labdarības akcijā sirmajai sievietei saziedots apģērbs, virtuves piederumi un citas mantas. Drīz pēc iznākšanas no sanatorijas Rasma satika jaunu jelgavnieku Aleksandru Remeņuku. Viņa vīrieti sauc par «ticīgu zēnu», kurš uzreiz piedāvājis palīdzību. Pensionārei toreiz piederējusi arī tantes mantojumā atstātā vasarnīca Priežu ielā. «Meita atnāca un teica – ja to būdu nepārdosi un neiedosi man 3000 latu, es tevi ņemšu un vienkārši nositīšu,» stāsta Rupules kundze. Aleksandrs apsolījis ēku pārdot. Par iegūto naudu viņš Rasmas kundzei nopircis vienistabas dzīvokli Filozofu ielā 4 pirmajā stāvā, trīs tūkstošus saņēmusi arī meita. Kopš 2003. gada sirmā sieva viņu vairs nav redzējusi, bet pēdējās ziņas liecinot, ka Rita nelegāli tirgojot spirtu un cigaretes. Ar Rasmas kundzes meitu «Ziņām» gan sazināties neizdevās. Uzziņu dienestā sacīja, ka klientes telefona numurs ir neizpaužams.Dzīvokli uzdāvina, neprasot neko pretī Pēc kundzes lūguma Aleksandrs vēlāk organizējis veco logu nomaiņu pret jauniem, ielicis arī dubultas ārdurvis. Sarunā ar «Ziņām» viņš teic, ka pensionāri apciemo pāris reižu nedēļā. Ik palaikam aizvedot izmazgāt veļu, dažreiz par savu naudu nopērkot arī pārtiku, palīdzot uzkopt dzīvokli.Iespējams, tādas Aleksandra labvēlības daļējs iemesls ir arī tas, ka savu pašreizējo dzīvokli Rasma it kā pārdevusi viņam. Būtībā to iespējams uzskatīt par dāvinājumu, jo vienīgais, ko abi norunājuši, – kundze tur var dzīvot līdz mūža beigām.No 2001. gada saistībā ar Rupules kundzes saslimšanu pašvaldība viņai nodrošināja sociālā aprūpētāja pakalpojumus. Par darbiniecēm, kas nākušas palīdzēt, Rasma saka tikai labus vārdus. Sākumā gan bijusi arī viena krievvalodīga darbiniece, kas ieradusies un skarbi jautājusi, kur atrodams mazgāšanas līdzeklis. Kad pensionāre taisnojusies, ka viņa taču pēc tā netiek laukā no mājas, sieviete atbildējusi, ka nav nākusi strādāt, bet tikai palīdzēt. Taču lielu pretenziju pret Sociālo lietu pārvaldes sniegto palīdzību nav bijis. Kopš vasaras pašvaldība vairs nepalīdzAizvadītajā vasarā kundze, saprotot, ka veselība tikai pavājinās, piekritusi pārcelties uz sociālās aprūpes centru «Zemgale» Ozolniekos. Taču pēc kāda laiciņa sapratusi, ka «ar nedēļu tur ir par maz, bet ar divām – par ilgu». Tad pārvesta atpakaļ uz dzīvokli Filozofu ielā Jelgavā. Augustā saņēmusi Jelgavas pašvaldības informāciju, ka sociālais aprūpētājs pie viņas vairs nenāks. Iemesls – tā kā savu pašreizējo dzīvokli Rasmas kundze pārdevusi (uzdāvinājusi) A.Remeņukam, vietējā vara tādai pensionārei palīdzību vairs nevarot sniegt. «Vēlos nomirt savā istabiņā, nevis sociālās aprūpes centrā!» skumji nosaka Rupules kundze. Stāstījums par pēdējā laikā piedzīvoto viņai liek ķerties pēc sirdszāļu pudelītes. Pēc brīža, kad «Ziņas» pošas prom, ierodas kāda pensionāres paziņa. Esot bijusī darbabiedrene. Viņa kundzi apciemo, atnes ko no veikala, uzkopj mitekli. Šootrdien pie Rasmas palīgos bija atnākusi sieviete, kas dzīvo netālu. Arī atnesa pārtikas produktus, palīdzēja sirmgalvei nomazgāties, izvārīja zupu. Pēdējos mēnešus vientuļajai pensionārei jālūdz palīdzība paziņām. Par to viņa samaksā no savas niecīgās pensijas. Arī «Ziņu» uzrunātās Rasmas palīdzes domā – kamēr slimā večiņa vēl pati kaut cik kust un spēj ko padarīt, varētu palikt savā dzīvoklī. Pie tādas vides viņa pieradusi, ir savās mājās, nevis svešā vietā.
