Ir rudenīga diena, spožā saule vairs nesilda, bet vēja brāzmas dzenā koši krāsotās koku lapas. Iegrimis senās atmiņās un rudenīgā noskaņā, dodos uz Jelgavas Latviešu biedrības (JLB ) kopsapulci, kas, pateicoties mūsu draugu atsaucībai, notiek Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas K.Barona zālē. Domās kavējos savā bērnībā, kad JLB atradās Katoļu ielā lepnā namā ar plašām telpām, lielu zāli, grozāmu skatuvi, kur skatījāmies Jelgavas teātra izrādes. Neaizmirstami ir Ziemassvētku, Jaungada sarīkojumi, loterijas un karnevāli. Vēlāk varējām skatīties arī kino. JLB nams toreiz bija Jelgavas kultūras centrs, kas vienoja sabiedrību, iedzīvotāju slāņus, jelgavniekos veidojot patriotismu un lepnumu, ka esi latvietis. Biedrībā bija iestājušies arī pilsētas vadītāji, rūpnieki, tirgotāji un visu nozaru inteliģences pārstāvji. Tikai šodien mēs to varam novērtēt un ar dziļām skumjām atcerēties. Vēl lielāks brīnums man ir par guberņas, kas bija cariskās Krievijas sastāvā, līdzekļiem un iespējām uzcelt tik varenu namu, kas gāja bojā 1944. gada kara liesmās. Šodien JLB ir tikai toreizējās varenības atblāzma. Līdzīgi man vairums cilvēku sirmām galvām caur rudens lapu lietu ar lepnumu sirdīs, ka ir JLB 150 biedru sastāvā, dodas uz tikšanos ar domubiedriem, kur tos aicina un sauc atjaunotais JLB karogs. Dažs, par spīti daudzajiem gadiem, lēnām kāpj trešajā stāvā, lai pievienotos 58 dalībniekiem un pārdomātu veiktos darbus, kurus vada un organizē deviņu cilvēku valde Pauļa Rēveļa vadībā. Noklausoties, ko gada laikā paveikusi JLB, varu teikt, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu. Domās novēlu tai kuplāku biedru skaitu, Jelgavas pašvaldībai un uzņēmējiem – rast iespējas sniegt lielāku palīdzību, lai pilsētā un jaunatnē audzinātu latviskumu un kultūru, domāt arī par plašākām telpām biedrības aktivitātēm, pat namu, kā tas bija kādreiz pirms 64 gadiem. Tad arī JLB atgūs savu varenību.
