Pienu un no tā agrās rīta stundās gatavotos lauku labumus Iveta Blūmane ved no tālās Zebrenes.
Nogriežoties no Rīgas – Liepājas šosejas uz Auci, aptuveni pēc sešiem kilometriem krustcelēs uz pakalniņa redzama vienstāva ēka. Kādreiz tajā bijis tipisks lauku veikals, kas piederējis rajona patērētāju biedrībai. Pašlaik teju vai tālākajā Dobeles rajona rietumu pusē šajā mājiņā un ap to izvietotajās būvēs rit zemnieku saimniecības «Ābelītes» ikdienas darbs. Vairākos gados apguvuši Kauguru tirgu Jūrmalā, nu Blūmaņu ģimene sestdienās un svētdienās savus ražojumus – pienu, biezpienu, krējumu un sieru – piedāvā arī jelgavniekiem. Māju pagalmā «Ziņas» sagaida bēša amerikāņu buldoga kuce Džūna, kura sākumā gan skaļi rej, bet vēlāk izrādīsies gluži labsirdīga, un saimniece Iveta atklās, ka Džūna ir laba papildu līdzekļu devēja, jo viens šīs šķirnes kucēns maksā 400 latu, bet pati suņumeitene kļuvusi pat par Latvijas čempioni. Aicinot uz sarunu pie kafijas tases, Iveta piedāvā svaigi sietu ķimeņu sieru, un tā garša pat bez stāsta par saimniecības attīstību vēsta, kādēļ Blūmaņiem tirgošanās iet plašumā. No skolas saimnieces par zemnieci«Zebrenē esam ienācēji, sākām 1997. gadā,» stāsta Iveta, atklājot, ka ar vīru Imantu esot īsteni viesatnieki – nāk no vietas starp Jaunpili un Irlavu Tukuma rajonā. Pirms tam abi pielikuši punktu iepriekšējām laulībām un kopā nolēmuši visu sākt no nulles. Iveta pirms tam bijusi skolas virtuves saimniece Krišjāņa Barona skoliņā Viesatā, nu jau šī izglītības iestāde vairs nestrādā. «Pirmais ražošanā bija telpas. Ja to nav, ar tevi neviens pat nerunā – ne veterinārais dienests, ne klienti,» zemniece teic, ka ne tikai jaunā kopdzīve, bet arī doma par saimniekošanu laukos palīdzēja spert drosmīgo soli pārcelties uz pavisam svešu vietu. Tad arī iegādājušies kādreizējās patērētāju biedrības tirgotavas telpas. «Iedomājieties, kā te toreiz bija – nolaists, kādus piecus gadus nedarbojies veikals!» saimniece šo būvi salīdzina ar to veikaliņu, kas pašreiz vēl strādā ceļā uz Glūdas pagasta Nākotni netālu no Auces pagrieziena. Tipiska lauku bodīte. Tad mazpamazām pamesto ēku sākuši apgūt, dzīvojuši nelielā istabiņā, pirmām kārtām līdzekļus ieguldījuši ceha iekārtošanā. Tagad Blūmaņu ģimene sevi sauc par mājražotājiem, vienā ēkas pusē dzīvo, otrā – gatavo piena produktus. Kad nesen pārtikas un veterinārie inspektori apciemoja saimniecību, viņi atzinuši, ka tur varētu būt pat lielražošana, taču atbilstoši visiem normatīviem «Ābelītes» skaitās mājražošanas saimniecība, kas lauku labumus gatavo salīdzinoši nelielā apjomā. «Pirms kādiem gadiem padzirdējām par iespējām pārdot produkciju Zāļu tirgū Rīgā,» atminas Iveta, kas vēlāk šajos pasākumos par augstvērtīgajiem ražojumiem saņēmusi vairākas atzinības. Tur arī daudz runāts, ka nepieciešami mājražotāji, jo iedzīvotāji labprāt iegādājas zemnieku gatavotos produktus. Nupat šo nodarbi oficiāli apstiprinājis Pārtikas un veterinārais dienests, ļaujot tirgoties ar pašu gatavoto produkciju. Divu saimniecību kooperatīvsBlūmaņi tūlīt pēc pārcelšanās uz Zebreni sāka «apostīt» tuvējās apkaimes gaisu. Brauca ciemos pie citiem zemniekiem, pētīja, ko varētu pasākt. Sastapuši Viesturu Bimšteinu, kurš saimniecībā «Dūnaiņi» patlaban tur 17 govju. Tā sākusies sadarbība. Lopkopis ik rītu ir gatavs piedāvāt noteiktu apjomu piena, ko savukārt Iveta ar Imantu no viņa nopērk un pārstrādā savā cehā. «Viena saimniecība to visu nevarētu paveikt, jo tiem, kam ir gosniņas, darbdiena ilgst no agra rīta līdz vēlam vakaram,» Iveta teic, ka kaut ko gatavot neatliktu laika. Tādējādi no divām saimniecībām izveidojies sava veida neliels kooperatīvs. No «Dūnaiņiem» Iveta pienu iepērk par 25 santīmiem litrā. Ar sadarbību viņa ir apmierināta, jo, ik rītu apciemojot V.Bimšteinu, viņa var pārliecināties, ka draugu saimniecībā viss ir vislabākajā kārtībā un pie klientiem nonāks augstākā labuma produkcija. Kamēr citi spēlēja futbolu…Uz jautājumu, kas strādā Blūmaņu ģimenes saimniecībā, Iveta tūdaļ sauc: «Es un vīrs!» Gan piebilstot, ka brīvdienās lieli palīgi ir bērni. Dēls Mārtiņš darbdienās apgūst guļbūvju celtnieka profesiju, bet meita Marta ir topošā tūrisma nozares speciāliste. Kaut varētu šķist, ka atvasēm nākotnē ar zemniekošanu nebūs nekādas saistības, Blūmaņu ģimenes saimniece atklāj, ka pērn tieši abi jaunieši, zinot par nestabilo situāciju piena un citās lauksaimniecības nozarēs, rosinājuši ierīkot un paši stādījuši jaunu augļudārzu. Nu tas izpleties trīs hektāros, šoruden pundurābelītes intensīvā tipa dārzā jau priecēja ar pirmajiem āboliem. Ikgadējais valsts atbalsts, kā arī par dārza ierīkošanu dabūtie 40 procenti kopējo izmaksu lauksaimniekiem ir labs atspaids, lai, turklāt zinot pašreizējo ābolu cenu tirgū, optimistiski raudzītos augļkopības nākotnē. Iveta arī apguvusi speciālus kursus, lai sāktu darboties šajā nozarē. Par bērniem viņa smaidot teic: «Var jau būt, ka esmu briesmīga mamma, bet tajā laikā, kad citi spēlēja futbolu, manējie taisīja biezpienu.» Darāmā «Ābelītēs» nekad nav trūcis. Tā kā tirgus un pieprasījums gadu no gada nav prognozējams, lai pēkšņi neattaptos pie sasistas siles, Blūmaņi audzē arī dārzeņus. Pusotrā hektārā ik vasaru kopjami sīpoli, bet hektāru aizņem ķiploki. Augusts, septembris un daļēji arī oktobris esot karstākais ražas novākšanas laiks, kad neiztikt bez papildspēkiem no tuvējā Zebrenes ciemata. Kamēr agri no rīta vīrs tirgo produkciju, Iveta, līdz pulksten diviem pēcpusdienā jau ar ķiplokiem, sīpoliem un zaļumiem «uzlādējusi» otru mašīnu, aizstūrē to līdz Kalnciemam, kur samainās ar Imantu. Tad Iveta brauc mājās, bet saimnieks dodas uz nakts tirgu Rīgā realizēt ražu uzpircējiem. Lielākais andelmanis – vīrsKā tik nelielai saimei izdodas tikt galā ar visiem darbiem, sevišķi vasaras sezonā, kad līdzās piena pārstrādei ievērojamu laiku aizņem arī dārzeņu vākšana? «Jātiek! Viss ir tā forši iegājies…» Iveta atklāj dienas ritumu – vakarā viņa dodas pēc piena. Tad to izseperē, iegūstot krējumu un vājpienu, ko naktī liek siltumā sarūgt. Tajā pašā vakarā no dienā nepārdotā biezpiena sien sieru, kas līdz rītam gatavs tirgošanai. Savukārt rīta cēliens sākas vēl pirms saullēkta. Ap pulksten četriem jau tiek iekurināta plītiņa cehā, uz kā izkarsē sarūgušo pienu un no tā gatavo biezpienu. Ar tikko izsaiņotiem sieriem un svaigi nospiestu biezpienu, krējuma un piena traukiem pilnu mašīnu Imants pirms pulksten septiņiem jau dodas uz tirgu, tādēļ nav brīnums, ka bieži vien pircēju rokās biezpiens nonāk vēl pilnībā neatdzisis. «Nevar vienu produktu tirgot trīs četras dienas kā kombināta ražojumus,» pārliecināta Iveta, kas tikai ar vienmēr svaigu preci iekarojusi pircēju uzticību. Vienā reizē Blūmaņi no Bimšteiniem iepērk ap 300 – 400 litru slaukuma. Daļu pārdod svaigu, bet vismaz puse pārtop piena produktos. Izņemot pirmdienas un trešdienas, visu nedēļu «Ābelītēs» ražotais nonāk Kauguru tirgū, kur ikdienā tirgojas Imants. Sestdienās un svētdienās turpmāk viņu piena produkti būs nopērkami arī Jelgavā. Kauguros tirgot pienu, krējumu, biezpienu un sieru esot vienkāršāk nekā tad, ja savu produkciju vēlas realizēt tālāk no Rīgas. Tur Pārtikas un veterinārais dienests vien pieprasot «papīru», ka govju ganāmpulks ir vesels un veiktas piena analīzes. Reģionu tirgos prasības stingrākas, bet arī tās varot bez liekām raizēm izpildīt.Uz jautājumu, cik stundu ilgst viņu darbdiena, Iveta atbild, ka neesot nemaz tik traki, pulksten deviņos vakarā jau esot brīvi. Tādējādi var rēķināt, ka šie zemnieki strādā vismaz 15 – 17 stundu diennaktī. Taču Blūmaņi par strādāšanu nesūkstās un nākotnē raugās optimistiski. Vajagot tikai rosīties, bez apdomas «neiegrābties» kredītos un novērtēt kundes, kam jāpiedāvā labākais. Tad ražošana ejot no rokas.
