Vides aizsardzības klubs Jelgavā pulcēja simtus.
Pieminot atmodas notikumus, daudziem atmiņā nāk Vides aizsardzības klubs (VAK), kura Jelgavas nodaļa dibināta 1988. gada 4. augustā LLU Saimniecības daļas klasē. Brīnumainā kārtā saglabājies šīs sapulces protokols, kas liecina, ka bija sanākuši divdesmit cilvēku, no tiem 18 – Vides aizsardzības kluba biedri, kas darbojas Rīgā. Sapulci sākot, visi vienojušies dziesmā «Nevis slinkojot un pūstot», un nodaļa tapa. Par tās priekšsēdētāju ievēlēts Aleksandrs Krūmiņš, vicepriekšsēdētāju – Andris Žukovskis, sekretāri – Elga Mežote, par kasieri – Edijs Putnieks. Tā pati sapulce nolēmusi jau pēc divpadsmit dienām rīkot talku, kā rakstīts protokolā, «stipri nolaistajos karagūstekņu kapos mežā aiz RAFa, kur apglabāti ap 16 000 cilvēku». Sākās ziedojumu vākšana nodaļas zaļbaltzaļajam karogam, kas bija vajadzīgs daudzajos masu pasākumos, ko organizēja lielais VAK. Lai Jelgavā latvieši nav mazākumāIr daudz atmiņu stāstu par to, kā 1987. – 1988. gadā «perestroikas» gaisotnē Rīgā veidojās vides aizsardzības kustība. Tās dvēsele un pirmais prezidents bija piecu bērnu tēvs Annas Brigaderes muzeja dārznieka palīgs Arvīds Ulme, kurš septiņdesmitajos gados trīs kursus neklātienē bija mācījies Latvijas Lauksaimniecības Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātē. Jau astoņdesmito gadu pirmajā pusē A.Ulme rosījies, organizējot dabas un pieminekļu sakopšanas talkas, kas vēlāk pārauga masu mītiņos, piemēram, pret metro būvniecību Rīgā. Šodien auto sastrēgumos stāvošie rīdzinieki droši vien pret metro neiebilstu, bet tolaik šāda būve pirmām kārtām nozīmēja lielu viesstrādnieku pieplūdumu plus tam miljonam cilvēku, kas Latvijas sovjetizēšanai bija iesūtīts no austrumiem iepriekšējos četrdesmit padomju gados. Līdzīgi no šodienas viedokļa liktos savāds Jelgavas «zaļo» protests pret RAF paplašināšanu. Uzņēmīgais jaunais direktors Viktors Boserts astoņdesmito gadu beigās gribēja automašīnu ražošanu paplašināt vairāk nekā trīs reizes, pieprasīja pilsētai papildu zemesgabalus. Taču, ja tas būtu noticis, latvieši Jelgavā nonāktu mazākumā, un to nacionāli noskaņoti pilsētnieki gan negribēja pieļaut. Bīstama cilvēka foto«ES vides aizsardzības kustībā iesaistījos tādēļ, ka tā bija kompartijas nekontrolēta,» atceras jelgavnieks Staņislavs Stabulnieks. «Esmu ulmaņlaika bērns, augu nacionālo partizānu atbalstītāju ģimenē, pabeidzu Meža tehnikumu,» saka jelgavnieks Verners Leimanis. Braucot uz mītiņiem Rīgā Arkādijas parkā un citur, jelgavnieki kopīgajā ceļā iepazinās, un drīz arī tapa sava nodaļa. Šajā procesā īpaša loma bija LLU darbinieces E.Mežotes un ādu fabrikas «Kosmoss» mākslinieka nodaļas vadītāja A.Krūmiņa ideju tandēmam. A.Krūmiņš strādāja uzņēmumā, kas bija viens no lielākajiem dabas piesārņotājiem pilsētā. Viņu atceras kā harismātisku, asprātīgu līderi, kurš Jelgavas nodaļā prata radīt brīvu gaisotni. E.Mežotes fotogrāfija apmēram pusgadu stāvējusi uz dežuranta galda Jelgavas Kara komisariātā (lai dežurants zina, ka šo personu nevar laist iekšā). Viņa vēl kā Latvijas Nacionālās sieviešu līgas pārstāve bija cīnījusies pret mūsu puišu iesaukšanu padomju armijā. Jāpiebilst, ka Jelgavā ciešā saistībā ar VAK bija gan Latvijas Nacionālās neatkarības kustības, gan Pilsoņu komiteju kustības organizēšanās. Laime piedalītiesAnita Stabulniece, kas, beidzot otru augstskolu, no VAK aktīvistes pārtapusi par Vides ministrijas ierēdni, VAK Jelgavas nodaļas darbību nosacīti saliek pa trim plauktiem: pirmais – ideju nešana sabiedrībā, rīkojot iespējami plašākas akcijas (1988. – 1990. g.), otrais – iesaistīšanās politikā, deputātu laiks (1990. – 1994. g.), trešais pēc 1994. gada – izglītības un sabiedrības informēšanas projekti. Tie turpinās vēl šobaltdien, kad VAK Jelgavas nodaļu vada Anita Savicka, kas labi pazīstama ar savām karikatūrām par darba aizsardzību. A.Stabulniece saka: «Esmu pateicīga tiem daudzajiem jelgavniekiem, tostarp Jelgavas laikrakstam, visiem, kuri mūs atbalstīja gan mītiņos, gan ikvienā lietā. Pirmajā demokrātiski ievēlētajā Jelgavas Tautas deputātu padomē, kurā bija simts deputātu, «zaļie» izveidoja veselu frakciju, kurā ļoti aktīvi darbojās, piemēram, Velga Vilciņa. Mums tolaik izdevās novērst padomju laika neizdarību – proti, pieslēgt pilsētas kanalizāciju maģistrālajiem vadiem, kas veda uz jau uzbūvētajām pilsētas notekūdeņu attīrīšanas ietaisēm. Pirms tas bija izdarīts, kanalizācija pa taisno plūda Driksā. Jelgavas Domē vides aizsardzībā vēl tagad strādā Solvita Lūriņa, kas arī nāk no VAK.» Idejas izdomā ideālisti, realizē – fanātiķi, bet laurus plūc pragmatiķi – šī atziņa pieņemama daudziem vecajiem atmodas rosinātājiem. Ir citi laiki, ar citiem līderiem, varoņiem. Taču gan A.Stabulniece, gan S.Stabulnieks, gan E.Mežote, gan Verners Leimanis atzīst, ka ir laimīgi, ka piedzīvojuši atmodu, kas saistījās ar viņu rosīgo darbošanos VAK. Viņi jūt, ka misija ir izpildīta.
