Aptaujātie vienbalsīgi pauž atbalstu bērnu pirmajam dzīves gadam noteiktajiem pabalstiem.
Laila Čima, divu bērnu mammaPēc gada – izvēles priekšāTas ir ļoti labi, ka pirmajā gadā nodrošināts pabalsts 80 procentu apmērā no pirms tam saņemtās algas, tas ir milzu atspaids māmiņām, kuras iepriekš strādājušas. Mani kā māmiņu neapmierina, kas notiek pēc šā gada, kad jānonāk grūtas izvēles priekšā – vai pašai pieskatīt bērnu, kas būtu ideāli, taču ir sarežģīti ar mazu naudiņu uzturēt mazuli, vai arī algot auklīti, kas šodien ir dārgi. Valstij būtu jāpārdomā, kādu atbalstu sniegt pēc mazuļa pirmā gada. Līdz divu trīs gadu vecumam – tur nav viennozīmīga viedokļa. Ja būtu atrisināts jautājums ar bērnudārziem, atsevišķos gadījumos varbūt mazuli varētu sūtīt tajā pat no divu gadu vecuma. Ja šajā vecumā bērns tam nav gatavs, būtu jāpadomā par attiecīgu pabalstu sistēmu. Bērnam augot, izmaksas nesarūk. Ja līdz gada vecumam māmiņa viņu baro ar krūti, pēc tam visiem izdevumiem klāt nāk arī pārtika. Ja valsts nodrošinātu ar pabalstu zināmu procentu apmērā no iepriekš pelnītā, daudz izšķirtu agrāk saņemtā alga, kas var būt ļoti atšķirīga. Domāju, laikā, kad bērns ir vecumā no gada līdz diviem, būtu jāmaksā pabalsts vismaz minimālās algas apmērā. Arī tie pabalsti, kas tagad svārstās astoņu deviņu latu robežās, protams, ir stipri par maziem.
Baiba Traidase, viena bērna mammaDārziņos nav vietas, zaudē arī valstsLīdz bērna gada vecumam sistēma ir sakārtota, un tur nav nekādu problēmu. Lielākie sarežģījumi ir starp gadu un diviem, kad bērnudārzos mazuli neņem, un alternatīvas ir – mammai nestrādāt un ģimenei mēģināt iztikt ar vienu algu vai arī doties darbā un pusi algas atdot auklītei. Ideāli būtu, ja tādu summu, kādu valsts maksā līdz gada vecumam, varētu saņemt pusgadu ilgāk, taču patlaban, krīzes situācijā, šādu iespēju nesaskatu. Alternatīva pēc pusotra gada vecuma būtu zināms pašvaldības atbalsts, kā tas notiek Rīgā, – bērniem, kuri nav tikuši bērnudārzā, mēnesī tiek piešķirts 50 latu. Tā ir būtiskākā problēma, ka mazuli vecumā no gada līdz diviem nav kur atstāt. Ja pie 38 maksātajiem latiem klāt nāktu vēl 50, tā būtu vērā ņemama summa. Manā skatījumā, optimāls modelis būtu valsts atbalsts pēc principa – auklītes alga mīnus maksa par pirmsskolas izglītības iestādi. Tā nav mana izvēle nelaist bērnu dārziņā, situācija ir tāda, ka vienkārši nav vietas. Turklāt no tā zaudē arī valsts – konomiski aktīvi iedzīvotāji nevis atrodas darba tirgū, bet mājās audzina bērnus, jo tā ir izdevīgāk, nekā algot auklīti.
Gunārs Pētersons, audzina divus bērnusVarbūt izlīdzināšanas principu?Pašlaik izbaudu bērna pirmajā dzīves gadā valsts piešķirtās priekšrocības, un, ņemot vērā mūsu demogrāfisko situāciju, šāds atbalsts vērtējams ļoti labi. Kas notiks pēc tam, pagaidām pat grūti spriest. Droši vien būs sarežģīti tikt bērnudārzā. Te vajadzētu lielāku materiālo atbalstu, lai arī teikt ir viegli, un ikviens jau gribētu saņemt ko vairāk. Būtu labi, ja pēc tam, kad bērnam paliek gads, valsts segtu vismaz izmaksas par bērnudārzu un aukles algošanu, jo ir izteikta problēma, ka mazuli nav kur atstāt. Godīgi sakot, esmu no tiem, kuri pelna pietiekami labi, taču nevar zināt, cik taisnīgi tas ir no to cilvēku pozīcijām, kuri saņem mazāk. Pieļauju, būtu izmantojams kāds maksājumu izlīdzināšanas princips, kad vecākiem, kuru atalgojums nav liels, maksā lielāku pabalstu. Tomēr, kādu mehānismu varētu izmantot, nevaru pateikt. Neņemtos nosaukt arī kādas konkrētas summas, tas noteikti būtu jautājums tiem, kuriem šie pabalsti nozīmē daudz vairāk. Taču pilnīgi droši, ka tam, kas patlaban ir astoņi lati, noteikti jābūt lielākam.
