Ar ko gan citu mūsu valstī būtu jānodarbojas Labklājības ministrijai, ja ne ar mūsu labklājības vairošanu. Skan gluži kā aksioma. Vienlaikus ministrijai kā valsts pārvaldes iestādei līdz ar citām līdzīgām iestādēm jāpilda ne mazāk valstiska funkcija – jārada uzņēmējdarbību veicinoši apstākļi. Ja būs uzņēmējdarbība, būs strādājošie, tiks maksātas algas, nodokļi un tā tālāk. Citiem vārdiem sakot, viss notiek. Lai viena no kopējo valsts labklājību veicinošajām pusēm to acīmredzot darītu vēl labāk, Labklājības ministrija likumdošanas iniciatīvas kārtībā izstrādājusi jaunu likumprojektu, kura mērķis ir aizsargāt nodarbinātos pret risku, ko rada vai varētu radīt dažādu optisko starojumu iedarbība. Spriežot pēc tā anotācijas, valsts normatīvajos aktos specifiskas prasības nodarbināto aizsardzībai pret mākslīgā (ultravioletā, redzamā, infrasarkanā un lāzera) un dabīgā (Saules jeb optiskā) starojuma radīto risku darba vidē nav noteiktas. Darba ņēmējus aizsargā vien Darba aizsardzības likums un atsevišķi Ministru kabineta noteikumi. Tiktāl viss skaidrs – rūpes par darbaļaudīm nav pietiekamas, un viņus vajag aprūpēt vairāk. Situācija, kad, aizsargājot vienus, uzkrauj atbildību tikai otriem – darba devējiem –, ir destruktīva. Proti, lai noteiktu optiskā starojuma ietekmi uz veselību, būs jāveic precīzi mērījumi. Tos varēs izdarīt tikai speciālas sertificētas laboratorijas, kas apgādātas ar smalku aparatūru. Protams, tas maksās naudu. Bargu naudu. No kuras kabatas tā tiks izņemta? Pareizi, no uzņēmēju (darba devēju), kas savukārt sadārdzinās jau tāpat ne lēto Latvijas produkciju. Sadārdzināta tā kļūst mazāk konkurētspējīga.
