Latvijas skolu muzeji gandrīz simts gadu palīdz izprast tautas vēsturi.
Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, parasti pieminam cilvēkus, kas palīdzējuši dibināt valsti, aizsargāt un turējuši svētas tautas vērtības. Izcilais pedagogs un muzejnieks Jānis Greste (1876 – 1951) savu «politisko lietusmēteli» klasē pie skolēniem nenesa. Tomēr viņa skaidrais, dedzīgais prāts, vēstures pētnieka gars, patiesā tēvzemes mīlestība bijusi pamatā gan Latvijas valsts dibināšanai, gan vēlāk tās atjaunošanai.Parādei īsti neder«Man nav kauns atcerēties tos utainos laikus, kad tīra nebija neviena. Jau 1920. gadā bijām dabūjuši uzvaru pār badu un kukaiņiem. Šo laikmetu atceros ar drebuļiem, bet ar lepnumu,» raksturojot savu darbību jaundibinātās Latvijas valsts rītausmā, rakstīja J.Greste. Turklāt šie vārdi pausti laikā no 1946. līdz 1950. gadam – drūmākajos Staļina režīma apstākļos, kad cilvēkam vajadzēja lielu dūšu, iekšēju brīvību, lai tā izteiktos par Latvijas valsti, kas tolaik tika trešo reizi okupēta un noniecināta. Grestes rakstītais drosmīgi publicēts 1977. gadā iznākušajā aprakstu un tēlojumu grāmatā «Raibs kā dzeņa vēders», kas 1990. gadā papildināta izdota ar nosaukumu «Krist un celties». Grestes patriotisms nav piemērots stīvai svētku parādei. Savās atmiņās viņš, piemēram, sarkastiski ņirdz par vadonim Kārlim Ulmanim tuvu stāvošo sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu (vārdā gan to nenosaucot), raksturojot viņu ar vārdiem: «… glums kungs, valdības suflieris – klusē, iedzer, iekož, tērzē… Tas bija Gebelss latviskā izdevumā.» Tomēr galu galā šis ministrs devis «zaļo gaismu» Grestes filmai par Latvijas derīgajiem izrakteņiem. Muzeji pret globalizācijuPagājušajā nedēļā Jelgavas Valsts ģimnāzijas lasītavā sapulcējās ļoti interesantas personas, ko varētu nosaukt vienā vārdā – «grestieši»: Valda Kalnroze – izcila Latvijas Radio darbiniece, Mārtiņš Greste – Rīgas domnieks, Jāņa Grestes brāļa dēls, Andrejs Dābols – Jelgavas muzeja galvenais fondu glabātājs, Alfrēds Staris – Grestes pētnieks, Rīgas skolu muzeja darbiniece Zinaīda Soboļeva un vairāki citi. Starp viņiem arī skolas vadība un daži skolēni, kuri ar interesi klausījās. Sarunas galvenais temats – skolu vēstures krātuves un Greste, kurš savā dzīvē veidojis vairāk nekā desmit muzeju, tostarp Jelgavā. 1912. gadā, strādājot Rīgas Tirdzniecības skolā, viņš dibināja Skolu muzeju apvienību, kurai nu tuvojas simtgade. Patlaban Latvijā muzeji ir katrā trešajā skolā jeb ap 430 (var piebilst, ka vakar skolas muzejs tika atklāts Jelgavas 4. pamatskolā). Z. Soboļeva stāsta, ka 1998. gadā Rīgā tika atjaunota Skolu muzeju biedrība. Šīs lietas entuziasti centās apturēt ar padomju laika mantojuma iznīcināšanu saistīto haosu, pēc kura, starp citu, skolu muzejos vairs nevar atrast nevienu pionieru formu. «Mūsdienu globalizācijas uzbrukumā bieži vien kā neinteresantas tiek atmestas vērtības, kas veicinātu patriotismu. Ja lielām tautām globalizācija ir zināmā mērā pat derīga, mazām jābūt ļoti modrām. Mums jāceļ godā savas skolas, pedagogi, pedagoģiskās tradīcijas, un šim nolūkam labi kalpo skolu muzeji,» piebilda A.Staris. «Visu to, kas skolas muzejam vajadzīgs, lasīju Jelgavas krāmu tirgū. Veikalos neesmu pircējs,» savulaik teicis J.Greste. Viņa vārdi liecina par materiālo trūkumu un pieticību, kas skolotājam bija jāpārvar un kas zināmā mērā ir aktuāli arī šodien. Grestes vārdu spēksĻoti gaidīta bija Grestes skolnieces Valdas Kalnrozes uzstāšanās. Varēja just, ka vecajai kundzei tā prasīja lielu koncentrēšanos un atbildību. Viņa teica: «Savā dzīvē esmu satikusi daudz izcilu personību. Starp citu, esmu viena no nedaudzajiem, kas dzirdējusi dziedam Marisu Vētru. Un noliecu galvu un pateicos liktenim, ka varu sacīt: «Es esmu Grestes skolniece». Man atmiņā ir anatomijas stunda 1934. gada 16. maijā vecajā bruņniecības namā Upes ielā 13. Parasti Greste nāca ar sveicienu: «Sveiki, cibīši!», pirms stundas izstāstīja kādu jocīgu un pamācošu atgadījumu. Taču šoreiz viņš bija drūmāks nekā parasti. Viņš teica: «Stundā būs fotogrāfs.» Iepriekšējā naktī valstī bija noticis apvērsums, no kura mēs, četrpadsmit gadu veci pusaudži, tikpat kā neko nemanījām. Taču skolotājs nojauta, ka jaunā politiskā režīma apstākļos viņam no skolas būs jāaiziet. Tā arī notika – drīz no darba tika padzīts Grestes atbalstītājs skolas direktors Ģederts Odiņš, un 1935. gada 8. maijs bija pēdējā diena, kad Jelgavas 2. vidusskolā strādāja pats skolotājs. Toreiz, 1934. gada 16. maijā, Greste mums lika izvilkt no uzskates līdzekļu kastēm, kas atradās zem katra skolas sola, cilvēka kaulus. Un mēs ar tiem strādājām. Mums tolaik nevajadzēja par latu latiem pirkt mācību grāmatas. Grestem klasē bija dažnedažādu lietu paraugi, pie sienas tabulas, zīmējumi. «Domājiet, nevis grāmatā izlasiet un iekaliet!» to viņš pateica ar tādu spēku, ka likās dzirksteles šķīst gar muguru.» Šī 1934. gada 16. maija fotogrāfija ir saglabājusies. Atklājot J.Grestes runas suģestijas spēju, no tā laika Jelgavas 2. vidusskolā saglabājies anekdotisks pastāsts par kādu zēnu, kurš stāvējis pie tāfeles un nav varējis uzrakstīt prasīto ķīmijas formulu. Greste viņam teicis: «Sēdies zemē un padomā!» Skolnieks to sapratis tik burtiski, ka turpat pie tāfeles apsēdies uz grīdas. V.Kalnroze teic, ka viņai par šādu situāciju gan smiekli nenāk, bet apmulsušā zēna bijis žēl. Domājot par Kārļa Ulmaņa varas laiku, skumji, ka vadonis, kura vadībā dibināja un bagātīgi apgādāja simtiem lauku mācību iestāžu, Jelgavā uzcēla, iespējams, vēl aizvien Latvijā lielāko skolu, nevarēja atrast kopsaucēju ar tādiem izciliem pedagoģiskā lauka darbiniekiem kā J.Greste, Ģ.Odiņš un vēl citiem. Acīmredzot ētiskie ideāli ir smalka dvēseles stīga, kas tomēr nevar palikt neievērota, lai sistēma darbotos jeb valsts pastāvētu ilgtspējīgi.
