Svētku priekšvakara saruna ar ilggadēju vēstures skolotāju, četru mācību grāmatu līdzautoru un aktīvu Jelgavas vēstures izzinātāju Andri Tomašūnu
– Valsts dzimšanas dienā, ko atjaunotajā brīvvalstī esam raduši svinēt apcerīgi, 90. jubileja ienesusi vairāk krāšņuma. Līdzīgi kā trijos citos novados, arī Zemgalē tā ienāks ar vērienīgu armijas parādi un Valsts prezidenta Valda Zatlera viesošanos, filmas «Rīgas sargi» demonstrējumiem un citiem līdz šim nepiedzīvotiem svētku pasākumiem. Daudzi teic, ka tas varbūt iederētos valsts simtgadē, bet ne pašreizējā laikā un situācijā.Svētku svinēšanu noliegt nevajag – tā pieder pie lietas. Protams, ir tādi, kas visu rēķina no viedokļa, cik tas maksā. Es skatos pozitīvo. Pateicoties Zatlera braucieniem pa novadiem un ar valsts jubileju saistītajiem TV raidījumiem, iegūstam ļoti daudz informācijas par Latvijas labajiem darbiem. Tā ir normāla, valstiska attieksme, kas šajā laikā ir masu saziņas līdzekļu, politiķu un valdības vīru dienaskārtībā.– Attieksmi pret valsts svētkiem un noskaņojumu acīmredzot veido dažādu apstākļu kopums. Vai starp tiem jūs liktu arī patriotisma esamību vai trūkumu?Patriotisms mājo cilvēka sirdī, bet dažreiz tas arī jādara redzams, un valsts svētki ir viens no tādiem brīžiem. Ir cilvēki, ar kuriem es nedebatēju par patriotismu. Tāds šo tēmu izmanto, bet pats nav gatavs savu patriotismu demonstrēt. Ar kuriem es runātu? Piemēram, 21. novembrī, Jelgavas atbrīvošanas dienā no bermontiešiem, pulksten 15 uz piemiņas brīdi būs atnākuši cilvēki, ar kuriem es labprāt runātu. Jā, patriotisma jēdziens ir plašs, un var minēt arī pseidopatriotismu, šīs tēmas izmantošanu politikā, īpaši jau pirms vēlēšanām. Taču svētkos akcentēt valsts un cilvēku sasniegumus – es tajā nesaskatu neko sliktu.– Valstiskie atceres un jubileju datumi tomēr vairāk saista veco paaudzi, kas turklāt nereti sūkstās par jaunatnes nevērību un nezināšanu. Vai skola un vēstures stunda var būt tā, kas modina interesi par valsti un cilvēku likteņiem?Klasiskā variantā tie pirmām kārtām ir vecāki. Taču jāņem vērā, ka mūsu valstī okupācijas radītajos apstākļos tas ne visiem bijis iespējams, tagadējā vecāku paaudze šo tradīciju nereproducē tālāk, un tas jādara citiem, piemēram, skolai. Ja ir valsts un darbinieki, kas saņem atalgojumu par darbu valsts labā, tad arī šīm amatpersonām vajadzētu būt par paraugu patriotiskajā audzināšanā. Protams, skumji, ja kāds piedalās valstiskā pasākumā tikai tāpēc, ka to liek viņa amats. Ja šajos gandrīz divdesmit gados, kopš atgūta neatkarība, cilvēks nevar atrast saistību ar savu valsti, tas ir skumji.– Viens no mēģinājumiem vairot zināšanas par valsti ir eksperiments mācīt Latvijas vēsturi atsevišķi no pasaules kopējās, piešķirot tai īpašu statusu. Vai no tā, ka dažās skolās Latvijas vēsturi māca atsevišķi, patriotisms audzis, vai labklājība cēlusies? Manuprāt, tā ir jautājuma politizēšana, uz ko skatos skeptiski. Latvijas vēsturei ir 90 gadu – kā var šādu laikposmu aplūkot bez pasaules notikumiem, kas visi ir saistīti? Tad var iznākt kā vecā anekdotē par neredzīgajiem un ziloni – viens, ticis pie snuķa, stāsta, ka tas ir kas garš un tievs, otrs, aptaustījis kāju, iebilst, ka liels un resns. Pirmās brīvvalsts laikā Latvijas vēsturi mācīja atsevišķi, bet tur bija ar Ulmaņa apvērsumu saistītā ideoloģija klāt. Ja tagad to vēstures grāmatu izlasa, šķiet, Latvijā iestājies debesmannas biršanas laiks. Bet pasaules vēsture liecina, ka tā bija tolaiku politiskā kultūra. Pēc lielo impēriju sabrukuma cilvēki vīlās demokrātijās, tiecās atpakaļ pēc stiprās rokas. Līdzīgi apvērsumi bija visā Eiropā, un Ulmanis to izdarīja pēdējais.– Ar patriotisma vairošanas nolūku savulaik tika pieņemts arī lēmums par valsts karoga izkāršanu pie skolām. Vai tas, jūsuprāt, attaisnojies?Tādā veidā, kā to izdarīja, – noteikti ne. Karoga kultūra prasītu to lietus laikā noņemt, bet nedrīkst. Tā nu valsts simbols stāv, vai slapjdraņķis, vai sals. Manuprāt, tā drīzāk ir necieņas izrādīšana. Toreiz, pirms lēmuma pieņemšanas, debatēs izskanēja, ka Eiropā arī esot karogi pie mācību iestādēm. Jā, esmu redzējis, kā Lielbritānijā bērni sapulcējas pagalmā, pulksten astoņos tiek pacelts skolas karogs, un tikai tad atveras mācību iestādes durvis. Bet tas karogs tiek pacelts un tātad mācību dienas beigās arī nolaists.– Un kā šajā kontekstā vērtējat Latvijas institūta projektu jauniešiem «Nākamie 90» ar eseju rakstīšanu un simbolisku valsts proklamēšanu 2008. gada 18. novembrī, Nacionālajā teātrī «restaurējot» slaveno Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju? Kā audzinošs pasākums tas ir ļoti labs. Piedalīšanās bija jānopelna. Vismaz daži simti jauniešu būs nopietnāk pastudējuši Latvijas vēsturi. Šādi pasākumi atmaksājas ilgtermiņā. Bilde paliks piemiņai – būs ko bērniem un mazbērniem rādīt un stāstīt. Vispār – katra valstiski nozīmīga notikuma izpratnei nozīmīga ir personīgā piesaiste. Svarīgi, kā tas skar manu dzimtu un manas dzimtas vēsturi. Ja kaut kur cīņās piedalījušies mani senči, tad es tos datumus svinēšu. Ja viņi bijuši izvesti, tad represēto pasākumā pieminēšu. Cik bieži gadās tā, ka cilvēks aiziet mūžībā un līdz ar viņu arī stāsts par kādu visai dzimtai nozīmīgu notikumu. Tāpēc ir jārunā, jāskatās ģimenes albumi, un varbūt šajos svētkos ir īstā reize tos atkal kopīgi pārlapot.
