Krīzes un apdraudējuma sajūta nav labākais tolerances veicinātājs sabiedrībā. Samazinoties materiālo resursu pieejamībai, var prognozēt, ka cilvēki nekļūst draudzīgāki pret svešajiem, it īpaši pret tiem, par kuriem viņiem ir lieli aizspriedumi. Par šo principu atbilstību Latvijas realitātei var pārliecināties, izlasot ziņu portālu lietotāju komentārus par «Parex bankas» krīzi. Apokaliptiskie izteicieni tajos savienojas ar globālām sazvērestību teorijām no ksenofobijas un antisemītisma «zelta krājumiem». Tomēr jebkura finanšu krīze ir pārāk īslaicīga parādība, lai nopietni ietekmētu ilgtermiņa tendences sabiedrības attieksmju evolūcijā. Ksenofobisko izteicienu uzliesmojums portālos, visticamāk, ir zināms sabiedrības attieksmes rādītājs, bet tas liecina nevis par krīzes ietekmi, bet gan par sabiedrības attīstības pašreizējo stadiju, kuras iezīmes kļūst redzamākas grūtas pārbaudes laikā. Iecietības ekonomikaEkonomiskajai attīstībai ir tieša ietekme uz sabiedrības vērtībām, un, kaut gan vērtību maiņas procesu daļēji var ietekmēt, fundamentāli paātrināt to diez vai ir iespējams. Vairākās valstīs veiktie pētījumi pierādījuši, ka ekonomiskās attīstības rezultātā mainās sabiedrības prioritātes. Paaudzes, kas izaugušas trūkumā, biežāk turpina uzsvērt tradicionālus materiālos un sociālos labumus – ekonomisko labklājību, kārtību, reliģiskās vērtības un stipru valsts autoritāti. Šiem cilvēkiem ir zemāka tolerance pret citādo. Jaunākās paaudzes, kas izaugušas vidē, kur izdzīvošanas mērķi lielākoties jau sasniegti, vairāk sliecas izvēlēties «postmateriālās» vērtības – pašizpausmi, individuālo brīvību, sociālo vienlīdzību, dzīves kvalitāti –, un viņu tolerances līmenis ir krietni augstāks. Kopš 1990. gada «postmateriālisma» rādītāji Latvijā, tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs, nedaudz auguši. Zīmīgi, ka tajā pašā laikā bijušajās PSRS republikās, izņemot Baltiju, tie pasliktinājušies. Interesanti pavērot, kā uz demokrātiskas un iekļaujošas sabiedrības attīstības izaicinājumiem raugās jaunākais valsts politikas dokuments šajā jomā – Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu projekts. Tajā kā viens no vēlamajiem valsts politikas rezultātiem tiek nosaukta «lielāka savstarpējā atvērtība, iecietība un saprašanās dažādu etnisko un sociālo identitāšu cilvēku starpā». Tas jauki, bet formulētais mērķis «uzkāries» vakuumā, jo sociālie procesi, kas ietekmē šādas «atvērtības, iecietības un saprašanās» esamību (vai neesamību) dokumentā iezīmēti miglaini. Pieņemsim, ka visi pamatnostādnēs pieminētie saprašanās esamībai kaitīgie ārējie faktori – Krievijas valsts propaganda televīzijā, vajadzība pēc citvalstu darbaspēka, reliģiskais fundamentālisms un terorisms pasaulē – uz vienu gadu pazustu. Mana hipotēze būtu, ka arī tad Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās svešajiem un iecietība pret cilvēkiem, kas pieder pie grupām, pret kurām pastāv vēsturiskie aizspriedumi, kopumā paliktu līdzšinējā – diezgan zemā – līmenī. Faktori, kas to ietekmē, vairāk saistīti ar eksistenciālu drošību (man ir un vienmēr būs iztikas avots) un ar tradicionālo hierarhisko vērtību vājību. Kurpnieks bez kurpēmSociālās tolerances līmeni vidējā termiņā ietekmēt ir grūti, tomēr paliek cits ceļš, kā īstenot tolerances principu iedzīvināšanu valsts politikā, un tas ir radikālās neiecietības un diskriminācijas novēršana visās jomās, par kurām atbildīga valsts. Vislietderīgāk valstij būtu sākt pašai ar sevi un censties samazināt neiecietības līmeni politikā un valsts pārvaldē. Protams, arī politiķu un ierēdņu tolerances līmenis ietekmējas no tām pašām tendencēm, kas ir pārējā sabiedrībā. Citās postkomunisma valstīs, kur arī joprojām dominē izdzīvošanas vērtības, politiskās elites pārstāvji nereti atļaujas neiecietīgus izteikumus par mazākumgrupām. Tāpat kā Latvijā, arī citur politiķi «ar grūtībām šķiras no tām tēmām, kas padara iespējamu dramatisku vēršanos pie tautas, baro vajadzību pēc ārējiem ienaidniekiem un provocē krīzes un valsts apdraudējuma sajūtu». Tomēr atšķirībā no atvērtības un saprašanās sabiedrībā, ko valsts vara nevar un nedrīkst regulēt, deputātu publisko uzvedību var ietekmēt, stingrāk piemērojot Saeimas deputātu ētikas kodeksu. Ar valsts pārvaldē strādājošiem it kā vienkāršāk – ierēdņiem nav tiesību šķirot iedzīvotājus pēc tautības vai laulātā ādas krāsas, un gadījumos, ja viņi atļaujas nicinošus izteikumus vai nevienlīdzīgu attieksmi, no viņiem iespējams prasīt atbildību atbilstoši pretdiskriminācijas politikas nosacījumiem. Tāpēc tieši šo politiku arī vajadzētu stiprināt un nopietni izglītot valsts pārvaldē strādājošos par vienādas attieksmes principu ievērošanu viņu darbā. Tas, ticamākais, valstij izmaksātu lētāk nekā jauna bezzobainu pasākumu virkne ar skaistu, bet neskaidru mērķi «veicināt lielāku savstarpējo atvērtību».Pagaidām atliek cerēt, ka pēc pāris gadiem krīze beigsies un ksenofobiskie izteikumi kļūs nedaudz retāki. Integrācijas politikas veidotāji tad droši vien varēs ar pētījumiem rokā pierādīt, ka viņu pasākumi atvērtības veicināšanai devuši rezultātus.Saīsināti no politika.lv
