Nu ko – esam saņēmuši valstiskumu trieciendevā! Koncerti un patriotiskas runas izskanējušas, ziedi pie pieminekļiem salikti, svecītes izdzisušas, salūti norībējuši, atzinības raksti un ordeņi pasniegti un himna neskaitāmas reizes nodziedāta, kas joprojām vislabāk skan bērnudārznieku izpildījumā, kuri nav paspējuši sapīties mūžīgajos: «Priekš kam?» un «Kā izskatīsies?». Kā jau bāreņu tautai (kā savulaik mūs nokristīja Māra Zālīte) pienākas – svētkos esam uzmundrināti, paslavēti un «uzpriecināti» līdzīgi kā bez vecāku aprūpes palikušie Ziemassvētkos. Hm, tas bāreniskuma sindroms ir īpatnējs. Mūžīgi neapmierināti, nospiesti un dusmīgi, agresīvi vai gluži otrādi – raudulīgi veldzējamies mazvērtības akačos, ciezdami no pašapziņas un mīlestības trūkuma. Nekad nav labi un gana! Arī tagad pēc svētkiem daudzi rauc degunus, šķendēdamies, ka rimbuļu un grabuļu bijis par maz, pietrūkusi sajūta un vispār… Par spīti tam, ka veselu gadu esam aicināti aizdegties par Latviju!Ja kas īsts, tas nāk no iekšienes. Nevar priecāties tikai tāpēc, ka kāds to vēlas un taisa priekšā «teijāteri». Tā nemūžam nebūtu nodibinājusies Latvijas valsts. Kārlis Skalbe tēlaini minēja, ka ļaudis, kas pirms 90 gadiem pulcējās pie republikas šūpuļa, bija pilni iekšējas degsmes. Nedaudz traki un jukuši. 1918. gadā vācu un krievu sabiedrība tā arī nesapratusi, ko sauja latviešu 18. novembra vakarā krogā tik sirsnīgi svin. Ne viņiem kāds koncertus sniedza, dzejoļus deklamēja un salutēja. Tā sauja dega par Latviju, jo, par spīti vai pateicoties dramatiskajai politiskajai situācijai Eiropā un Krievijā, pirmo reizi bija izdevies salikt pareizo šifra kombināciju un pasludināties, drīz vien par to maksājot baigu asins naudu. Savulaik pulkvedis Aleksandrs Plensners rakstīja: «Mums nebija ne armijas, ar ko sevi aizstāvēt, ne kāda nama, ko jaunā valsts valdība varētu saukt par savu, pat nevienas laivas, pajūga vai zirga, ne bankas vai naudas. Vajadzēja gandrīz pārdabiskas gribas un ticības savas tautas nākotnei, lai šādos apstākļos ķertos pie jaunas valsts dibināšanas. Latvijas valsts tika proklamēta no teātra skatuves, un par teātri to arī ilgi uzskatīja tie, kam mūsu zemē bija spēks un vara.» Vai arī daudziem mums tā Latvija vēl joprojām nešķiet viens liels «teijāteris»? Priekškars aizvēries, aplausi noklusuši, bet degsme?
