«Reti kad kāds tev pasaka paldies…»
Sociālais darbs nereti tiek uzskatīts par vienu no smagākajiem un nepateicīgākajiem. Aroda svētkos, kas šogad atzīmēti 11. novembrī, labklājības ministre Iveta Purne četriem mūsu pilsētas un rajona pašaizliedzīgākajiem šīs jomas speciālistiem pasniedza ministrijas Atzinības rakstu. Viņu vidū bija arī Līvbērzes pagasta sociālā darbiniece Solvita Ozola. Pēc desmit gadu smaga darba sociālajā jomā, kas izdzīvoti caur asarām, nereti vilšanos un prieka brīžiem, S.Ozolas praksē beidzot pienācis ilgi gaidītais notikums – viņas darba novērtējums. Gandarījums par atzinību Solvitai ir dubultliels, jo tā saņemta Latvijas 90. dzimšanas dienas priekšvakarā. Nerimstošais «glābējzvans»Visu mūžu Solvita bijusi uzticīga savai dzimtajai Līvbērzei, kur uzaugusi, skolojusies, kur aug viņas meita un vectēva mājās turpināts dzimtas ceļš. «Latvijas Lauksaimniecības universitātē esmu studējusi agronomos un diplomu ieguvusi laikā, kad kolhozi izira un pēc mūsu profesijas vairs nebija vajadzības. Ko nu? Universitātē tikko kā bija izveidojusies Sociālo zinātņu fakultāte, un uz turieni arī aizgāju studēt. Atkal sakritības pēc – pagastā man piedāvāja prakses vietu, un tā te arī paliku. Šogad gatavojos pabeigt pēcdiploma studijas Latvijas Universitātē un kļūt par kvalificētu sociālo darbinieci,» stāsta Solvita. Darbā viņa sevi sauc par mazo «glābējzvanu» un atklāj, ka jāpaspējot viss – dokumentus sakārtot, ielūgumus un dāvanas sarūpēt, pasākumus noorganizēt, ģimenes apmeklēt, risināt dažādus sociālos jautājumus, laiks jāatlicina arī cilvēciskām sarunām, kas vietējiem nav mazsvarīgi. «Strādāt kļuvis vieglāk. Pirmajos gados biju viena uz visiem iedzīvotājiem, tagad man ir vairāki palīgi, un sākam veidoties kā sociālais dienests,» priecīga ir Solvita.Viņa neslēpj, ka nereti jūtoties kā laba mamma citiem, bet ar to esot par maz: «Mūsu darbā ļoti reti kāds tev pasaka paldies, un tā pietrūkst. Daudz iznāk strādāt ar sociāli smagiem cilvēkiem, nelabvēlīgām ģimenēm, kas ne vienmēr vēlas savā dzīvē ko mainīt. Kad sāku, viss bija jauns, neapgūts un pat tāds posms, kad likās – vairs neko nevaru, nevienam nekas nav vajadzīgs, un tāds pretspēks stāv pretī, ļoti sāpīgi bija redzēt, kā ģimenes slīgst bezspēcībā un apātijā… Naktīs negulēju, domādama, kā palīdzēt. Vairāk paldies izskan no vecu cilvēku puses, un tas dod spēku strādāt tālāk,» secina Solvita. Zelta laiki vēl tikai būsKā sociālā darbinieka acīm šķiet – sabiedrība piekususi no smagās dzīves vai pielāgojusies tai?«Man šķiet – pielāgojusies. Ja salīdzinu, kā bija pirms desmit gadiem, cik daudzi nāca prasīt brīvpusdienas skolai vai citu sociālo palīdzību. Patlaban cilvēki iegājuši tādā kā sistēmā – atrasts darbs, un daudzi no jauna iemācījušies dzīvot. Nezinu, kā būs tagad, krīzes laikā, vai nekritīs atpakaļ, bet, kad to pārdzīvosim, dzīve noteikti ies uz augšu,» cer Solvita.Vienā gan viņa ir optimiste – «zelta laiki» Līvbērzei vēl tikai priekšā. «Pagasts noteikti nepaliks tukšs, un cilvēki te būs vienmēr. Esam tuvu Jelgavai, un diezgan daudz pilsētnieku pārnāk dzīvot pie mums. Ceru, ka ar laiku šeit sāks būvēt privātmājas un pagasts taps skaistāks, inteliģentiem cilvēkiem bagātāks, tad arī dzīvot būs priecīgāk,» spriež Ozolas kundze. Solvita Ozola Amats – Līvbērzes pagasta sociālā darbinieceDarba stāžs – 11 gaduIzglītība – augstākāDārgākais cilvēks – meita AmandaAizraušanās – dziedāšana ansamblī «Sekvence», patīk teātris, mākslaDzīves moto – Skārletas teiciens: par to es domāšu rīt
